Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nesen zināmās aprindās pazīstamās cehs.lv radošais direktors Toms Lūsis atbilstoši savai „humora” izjūtai „izjokoja” baznīcas darbību ierobežojumu laikā, kas saistīti ar Covid19. Citiem vārdiem sakot, Toms uzsāka nodarboties ar ļoti ienesīgu un šodien ļoti populāru darbību - baznīcas vajāšanu.

Kopš šī gada rudens sākuma šī jau ir otrā reize, kad Toms savos rakstos kritizē baznīcu, un ir ļoti pamatoti uzskatīt, ka ar baznīcas vajāšanu viņš nodarbosies pastāvīgi. Iemeslus, kāpēc Toms, iespējams, to dara, es uzskaitīšu tālāk.

Jāatzīmē, ka Toms nolēma neminēt, kāda veida konfesija tiek minēta viņa pēdējā sacerējuma. Galu galā radošajiem direktoriem nav jāiegaumē visu baznīcu nosaukumi, pat ja viņi par šīm baznīcām raksta simtu cilvēku auditorijai. Bet, ņemot vērā, ka galvenā reliģija Latvijā ir kristietība, es pieņemšu, ka Toms domāja  tieši par kristīgo baznīcu.

Pirms sākam analizēt Toma motīvus, apskatīsim, kas ir Toms un kāpēc viņam ir tiesības kritizēt kristīgo baznīcu. Apskatīsim tuvāk to, ko Toms savos sociālajos tīklos pats par sevi saka un kādus secinājumus mēs no šīs informācijas varam izdarīt.

Pirmkārt, Toms diezgan bieži savā Facebook profilā augšupielādē jokus, attēlus un komentārus, kas atklāti pazemo sievietes. Tā, piemēram, 2018. gada 21. novembrī viņš ievietoja tā saukto "memi", kurā sievietes mute tiek uzskatīta par dzimumorgānu. Un tas nav ne pirmais, ne vienīgais sieviešu pazemošanas piemērs. Netiklība kristietībā neapšaubāmi ir liels grēks. Bet, lai uzzinātu, ka mute ir jebkura cilvēka gremošanas sistēmas daļa, nevis reproduktīvās sistēmas daļa, nav jābūt kristietim.

Otrkārt, Tomam ir diezgan lielas problēmas ar alkoholu. Viņa Instagram profils ir piepildīts ar alkoholisko dzērienu fotogrāfijām, ko Toms praktiski reklamē. Es sāku skaitīt, cik Toma profilā ir bijis alkohola fotogrāfiju, bet, kad šis skaitlis sāka pārsniegt 30, es sapratu, ka uz savu jautājumu par Toma attiecībām ar alkoholu esmu atbildējis pilnībā.

Jāatzīmē, ka šodien psihoterapeitu pasaules sabiedrība ir nonākusi pie vienprātīga secinājuma, ka lepnums par alkohola lietošanu ir viena no alkoholisma sākuma stadijas pazīmēm. Bet  alkoholisms ir nopietna, progresējoša slimība, kuras gaitā cilvēks kļūst psiholoģiski un fiziski atkarīgs.

Tāpat pats Toms vienas savas fotogrāfijas aprakstā raksta, ka viņa profilā fotogrāfiju skaits ar alkoholu sasniedz 50%. Ja pieņemam, ka alkohols Toma dzīvē aizņem tādu pašu vietu kā viņa Instagram profilā, tad mēs vēlreiz varam pārliecināties, ka Toms ir nopietni atkarīgs alkoholiķis.

No vienas puses, jūs varētu domāt, ka patiesībā Toms savos sociālajos tīklos aktīvi reklamē alkoholu kā joku. Var pieņemt, ka Toms savā ierastajā kolhoznieciski sarkastiskajā manierē ņirgājas par cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no alkohola, cenšoties parādīt, ka personīgi viņam attieksme pret alkoholu ir tikai negatīva.

Diemžēl šis secinājums neatrod pamatojumu galvenokārt paša Toma komentāru dēļ, kas norāda, ka Toms alkoholu savā Instagram reklamē nopietni. Lielākā daļa komentāru, kas palikuši zem šīm fotogrāfijām, norāda, ka Toms ir alkohola pazinējs, labi pārzina alkoholiskos dzērienus un gūst lielu prieku no nepārtrauktas alkohola dzeršanas.

Interesanti, ka Toms nolēma padarīt piekļuvi savai alkohola fotogrāfiju kolekcijai pieejamu pilnīgi visiem. Ikviens, kurš vēlas labāk iepazīt Toma alkohola atkarību, to var izdarīt viņa Instagram profilā.

Es negribu lasīt morāli, bet cilvēkam, kurš lieliski zina, ka viņa sarkastiskās esejas lasa simtiem cilvēku Latvijā, ieskaitot nepilngadīgus bērnus, iespējams, vajadzētu būt nedaudz uzmanīgākam attiecībā uz to, kādu saturu viņš ievieto sociālajos tīklos. Lai gan, iespējams, kad jums jāapvieno radošā direktora darbs ar pastāvīgu alkohola lietošanu, domāt par tādiem sīkumiem  kā apkārtējie cilvēki jums vienkārši nav laika.

Treškārt, tajās fotogrāfijās, kurām varēja  piekļūt vismaz šī teksta uzrakstīšanas datumā, Toms gandrīz  nekad neuzrāda nevienu savas ģimenes locekli. Daži komentāri norāda, ka Tomam vismaz 2018. gadā joprojām bija sieva. 2014. gada fotogrāfijas liecina, ka Tomam ir pat vismaz viena meita. Es no sirds ceru, ka gan Toma meita, gan sieva ir sveikas un veselas. Turklāt Toma priecīgais Instagram dod mājienu, ka viņa ģimenē nav notikušas nekādas traģēdijas. Tāpēc, ja Toma ģimenei tiešām viss ir kārtībā, nav pilnīgi skaidrs, kāpēc Toms gandrīz katru dienu visā valstī lepojas ar alkohola atkarību, bet nevarēja ievietot vismaz vienu savas smaidīgas ģimenes fotoattēlu.

Ir pietiekami ironiski redzēt, ka Latvijā populārie baznīcas vajātāji parasti ir alkoholiķi. Pirmais un publiski vispazīstamākais baznīcas vajātājs ir deputāts-alkoholiķis, bijušais “kristieša” Alda draugs. Nu, tas, par kuru alkohola veikalu pārdevējas visa pilsētā stāsta patiesus stāstus, kas līdzīgi anekdošu sižetiem.

Tagad viņam pievienojas otrs publiskais baznīcas vajātājs - Toms Lūsis, kurš, spriežot pēc tā, ko Toms pats par sevi raksta, ir arī alkoholiķis.

Ir pienācis laiks parunāt par to, kāpēc visādi Tomi vajā baznīcu. Un, lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatceras, ka kristīgās baznīcas vajāšana nav beigusies kopš tās izveidošanās pirmās dienas. No 12 apustuļiem tikai apustulis Jānis nomira dabiskā nāvē, kaut arī lielāko savas dzīves daļu viņš pavadīja Romas cietumā. Visus pārējos apustuļus romieši klusi nogalināja.

Kopš tā laika vajātāji katru dienu pieliek milzīgas pūles, lai iznīcinātu kristīgo baznīcu. Divus tūkstošus gadu ilgas vajāšanas laikā tika izgudrots ļoti daudz iemeslu. Bet patiesais vajāšanas cēlonis vienmēr ir konflikts starp morāli, par kuru iestājas baznīca, un visatļautību, par kuru iestājas baznīcas vajātāji.

Ja mēs runājam par mūsdienīgumu, tad šodien baznīca neļauj pseidodemokrātiem īstenot ultraliberālu politiku. Piekrītiet, ka pie viena sarunu galda nav iespējams vienlaicīgi runāt par viendzimuma laulībām un demogrāfisko katastrofu valstī. Tāpēc no vienādojuma mēģina noņemt tos, kurus patiesi uztrauc savas tautas izdzīvošana.

Piemēram, baznīcas  vajāšana Ukrainā kļuva īpaši populāra 2015. gadā tūlīt pēc tam, kad Ukraina Austrumu vērtības nomainīja uz Rietumu vērtībām. Tagad Ukrainā radikālas ekstrēmistu grupas, kas pārģērbušies par brīvprātīgajiem, iesaistās pareizticīgo baznīcu reideriskā sagrābšanā, un līdz pat šai dienai šīs organizācijas turpina vervēt cilvēkus, kuri ir gatavi ar varu atņemt baznīcas priesteriem.

Arī Krievijā ir labi attīstīts pretbaznīcas organizāciju tīkls. Tur nonāca pie tā, ka ir "entuziastu" grupas, kas kavē jaunu baznīcu celtniecību. Viņi nosūta sūdzības izpildinstitūcijām, organizē piketus būvlaukumos un dažādi ietekmē draudzes locekļus un baznīcu priesterus.

Par lielu nožēlu, baznīcas vajāšana Latvijā pēdējā laikā arī ir kļuvusi par populāru un labi apmaksātu nodarbību. Tas pats ultraliberālais kurss, kas tika pieņemts 90. gadu sākumā, prasa atteikšanos no jebkāda veida morāles, kuru gandrīz nav iespējams sasniegt bez naida pret baznīcu.

Cilvēki paši par sevi nespēj iekļūt naidā pret baznīcu. Lai sabiedrība sāktu ienīst baznīcu, tai nepārtraukti ir jāatgādina par dārgiem bīskapu pulksteņiem, intīmiem skandāliem, priesteru lieko svaru un par visādam citam nejaukam lietam.

Lai sabiedrības informatīvajā telpā saglabātu negatīvu baznīcas tēlu, tiek palaisti  visādi Tomi, kuri izsmej, pazemo un melo par baznīcā notiekošo, tādējādi parastos cilvēkos izraisot negatīvas emocijas pret baznīcu.

Jo vairāk visādi Tomi rāj baznīcu un līdz ar to morāli, jo vairāk cilvēku morāli sāk nicināt. Jo vairāk cilvēku valstī nicina morāli, jo vieglāk politiķiem ir īstenot ultraliberālos likumus un projektus - narkotiku legalizācija, elitāra prostitūcija, nekustamo īpašumu spekulācijas, nelikumīgi iegūtas naudas atmazgāšana, rūpniecības deindustrializācija, zems izglītības līmenis, bezbērnu un mazu ģimeņu veicināšana, morāles iznīcināšana.

Baznīcas vajātāji pat ne vienmēr saprot, kādu lomu viņi patiesībā aizņem to cilvēku spēlē, kuri cenšas ar viņu rokām iznīcināt ne tikai baznīcu, bet arī sabiedrību. Šiem modernistiem šķiet, ka viņi ir “apgaismoti”, “moderni” un “izglītoti” un lieliski spēj atšķirt drūmu priesteri un akadēmiskā progresa spožo gaismu. Tiesa, baznīca šādus modernistus ir redzējusi vairāk nekā divus tūkstošu gadu garumā un ļoti labi zina, kā parasti beidzas viņu ceļš. It īpaši, ja šie modernisti ir alkoholiķi.

Novērtē šo rakstu:

52
103