Menu
Pilnā versija
Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Mārcis Bendiks · 14.07.2020. · Komentāri (40)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem.

Masu kustība pasaules grūtdieņu un apspiesto atbalstam pieņemas spēkā, un beidzot arī mūsu nedaudz atpalikušās publikas apdzīvotajā perifērijā ceļas apzinīguma pilnas balsis. Tās aicina pārskatīt mūsu sen ierastos, bet faktiski kroplos uzskatus par vēsturisko nelietību noklusēšanu.

Sevišķi vēlētos atzīmēt filosofa Arta Sveces sengaidīto pienesumu: tā dzīvot vairs nevarēs! Silmaču skroderdienu rasisms un antisemītisms vairs nav paciešams nevienā acī, un ir pēdējais brīdis lemt, kā rīkoties.

Citēju: “Ko mums ar to visu iesākt? [..] Mēģināt aizsteigties notikumiem priekšā un cenzēt, pirms kāds ir sācis kaut ko pārmest? [..] Tomēr mēs līdz šim esam veiksmīgi izvairījušies no nopietnas diskusijas. Nesenie protesti rāda, ka šī stratēģija nevar būt mūžīga.”

Biedri Svece, kautrība nevietā! Skaidra lieta, ka vajag rediģēt, cenzēt un paskaidrot. Ikkatru gadu visa latviešu tauta, rasisma un vergturības atmiņu piesārņota, tiek uzspicēta ar sevišķi kaitīgu antisemītisma porciju, ko nes Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”.

Izrādēs pa skatuvi grozās tikai bālģīmji, vergturu pēcteči, bez mazākajām nožēlas pazīmēm, bet lugas jautrākais brīdis pienāk, kad veco ebreju tirgotāju Ābramu uzvilina uz krāsns un uzsper gaisā. Āpāc, āpāc!

Biedra Sveces vārdiem sakot, šī pieeja nevar būt mūžīga, un luga steidzami jālabo. Vai tiešām jāgaida skarbi norādījumi no centra?! Paši nesaprotam, cik mūsu tā sauktais literārais tā sauktais mantojums ir nelaikmetīgs, lai neteiktu – kaitīgs?!

“Skroderdienu” gadījumā tas nebūs tik sarežģīti – ekspozīcijā jāietamborē, ka puikas īstenībā ir palestīnieši un tas viss ir progresīvās atbrīvošanās cīņas sastāvdaļa.

Ar “Kauju pie Knipskas” arī lieta skaidra: Buņģis ir biezais apspiedējs (baltais, protams), bet Cibiņš – apspiestais, krievu–turku kara gūstekņu pēctecis, tumsnējs no skata. Autors to nav pieminējis, bet mēs tak varam paskaidrot, ja reiz laiki tādi.

Grūtāk būs ar pasaku par Sarkangalvīti. Tur gala rezultātā divus baltus sievišķus piesmej pelēkais vilks, bet mēs tak zinām, ka pelēks ir atšķaidīts melnais! Problēma. Piedāvāju: mednieki–glābēji soļo četru ceturtdaļu taktī, viegli sinkopētā ritmā, piesēžoties uz viena ceļgala ik pa reizei. Varbūt izbrauks.

Latviešu tautasdziesmu sadaļā arī būs, ko noņemties. Ir nenoliedzami progresīvas iezīmes, piemēram, “melna čūska miltus mala”, jo melnā čūska iebaro kungus, kuri pilnīgi noteikti ir baltie, ar viskautkotādu. Kas attiecas uz “balta nāca tautu meita” un “daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dodi”, būs īsti sarežģīti. “Brūna nāca tautu meita” neizklausās pārāk poētiski, bet “daudz varavīksnes dieniņu dodi” nerīmējas dzejas ritmā.

Blaumaņa “Nāves ēnā” vecajā oriģinālā ir tikai vieni vienīgi baltie! Tas nevar būt pareizi, un, kā visnotaļ pamatoti norāda b. Artis Svece, tā dzīvot vairs nevarēs. Sižets nedaudz jāpiekārto, piemēram, šādi: mazo transvestītu Kārlēnu uzpasē melnais milzis Birkenbaums, kurš ir kurzemnieku paverdzināto Tobago ļaužu pēctecis, un visus izglābj Pērnavas praida laivu izbrauciena aktīvisti.

Nedaudz mulsina fakts, ka b. Arša Sveces iniciatīva joprojām nav adekvāti atbalstīta. Viņa iezīmētā pamatdoma ir aumež skaidra: jāsāk pārvērtēt, izvērtēt, cenzēt un aizliegt. Ņemot vērā to, ka Latvijas augstskolu profesūra ir savulaik droši pārbaudītu komunistu propagandistu pārsātināta, gaidīsim svečturu parādi vistuvākajā laikā.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu:

115
2