Menu
Pilnā versija
Foto

Rīgā var būt s...i

Viesturs Silenieks · 15.09.2019. · Komentāri (44)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja runā par daudzām lietām Rīgā, tad var teikt, ka Rīga s...os jau šodien ir. Taču atkritumu jomā šāds brīdis tiešā nozīmē var pienākt tūlīt. Jau pēc nedēļas.  Par s...iem jeb atkritumiem ir šis stāsts.

 

Ja runā par daudzām lietām Rīgā, tad var teikt, ka Rīga s...os jau šodien ir. Taču atkritumu jomā šāds brīdis tiešā nozīmē var pienākt tūlīt. Jau pēc nedēļas.  Par s...iem jeb atkritumiem ir šis stāsts.
Ja runā par daudzām lietām Rīgā, tad var teikt, ka Rīga s...os jau šodien ir. Taču atkritumu jomā šāds brīdis tiešā nozīmē var pienākt tūlīt. Jau pēc nedēļas.  Par s...iem jeb atkritumiem ir šis stāsts.Ja runā par daudzām lietām Rīgā, tad var teikt, ka Rīga s...os jau šodien ir. Taču atkritumu jomā šāds brīdis tiešā nozīmē var pienākt tūlīt. Jau pēc nedēļas.  Par s...iem jeb atkritumiem ir šis stāsts.

 

 

Liela daļa gavilē par to, ka nebūs monopola un ka cenas būs pa vecam, pa lēto. Liela daļa no šiem gavilētājiem vienlaicīgi uzstāj par atkritumu šķirošanas sistēmas ieviešanu. Te drusku vajadzētu paskaidrot vairāk. Neesmu no miskastes runčiem un nezinu visas nianses, jo klāt beidzamajiem lēmumiem neesmu bijis, bet mēģināšu paust savus novērojumus un bažas par to, kas nav labi un kā vajadzētu.

Taču nepārproti – es esmu par to, lai nav s...īgi, esmu pret mēsliem, ja tikai tas nav saistīts ar augsnes bagātināšanu lauksaimniecības zemēs. Un esmu par zaļu, ekonomiski pamatotu atkritumu šķirošanu, nevis zaļā vārda, zaļās birkas piekabināšanu nezaļām lietām, cenšoties šādi tās padarīt jeb drīzāk notirgot kā zaļo ideju, zaļo preci, kura vēlāk izrādījusies falši zaļa. No šādām izdarībām zaudē zaļā ideolģija, zaļās lietas patiesie cienītāji, daba un cilvēce kopumā.

Ja labi atceras, tad pagājušajā gadsimtā un līdz pat šī gadsimta pirmajiem gadiem Rīgā bija tikai viens atkritumu savācējs. Taču ap 2002. - 2003. gadu (īsti neatceros precīzi) ar saukli “draudzīgāk uzņēmējiem un izvēles tiesības patērētājiem” monopols tika pārtraukts, un atkritumus sāka savākt 3 miskastes runči. Cenas pieauga. Vēlāk arī 4 miskastnieki sāka vākt. Respektīvi – viens otram grauza rīkli, lai tiktu pie Rīgas atkritumu savākšanas.

Rīgas atkritumu tirgū vēlējās ienākt desmitiem miskastes runču. Rezultātā notika tas, ka atkritumu kumoss bija pietiekams vienam, bet, to sadalot uz četri, visi staigāja apkārt pusbadā. Un, tā kā dzīvoja pusbadā, tad nevienam nebija nekādas iespējas savus līdzekļus investēt atkritumu šķirošanā. Kurš tad būs no tiem četriem tas muļķis, kas savu peļņu ieguldīs atkritumu konteineru iegādē, konteineru izvešanā (šķiroto atkritumu savākšana tautai bez maksas), jo pārējie trīs to varēs nedarīt. Jeb vienā teritorijā būtu konteineri, bet citā apkaimē ne. Un šāda aktivitāte nestu atkritumu izvedējiem tikai un vienīgi zaudējumus. Taču, ja to dara viens un tam ir stabils un ilgtermiņa līgums, tad tam ir pietiekami ieņēmumi, lai daļu no peļņas varētu novirzīt šķiroto atkritumu sistēmas ieviešanai un uzturēšanai.  Īstermiņa līgumam pat neviena banka kredītu nedos.

Vēl jo vairāk – kā ir zaļāk, ekonomiskāk, tīrāk  – pa vienu ielu brauc 4 atkritumu savācēji katrs ar savu mašīnu, katrs piestāj pie citas mājas, vai to dara viens? Kā piemērs – kā ir lētāk, zaļāk – 50 cilvēkiem ar 50 vieglajām mašīnām braukt no Rīgas uz Liepāju vai visiem sakāpt vienā autobusā? Tieši šī pat analoģija ir ar atkritumiem. Četri dažādi uzņēmumi, katram sava daudzu cilvēku administrācija, katram sava dispečeru, autoparka uzturēšanas sistēma vai viena? Tas viss ir iekļauts atkritumu izvešanas tarifā. Tādēļ valstī eksistē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kura var kontrolēt un regulēt tarifus. Ja tai nevar uzticēties, tad tā ir jāsaved kārtībā, bet nenozīmē, ka plānotā atkritumu sistēma ir slikta.  

Kā manā izpratnē vajadzētu – līgumam par atkritumu apsaimniekošanu ir jābūt obligāti, ja tikai cilvēks spēj pierādīt, ka tas atkritumus nerada vai pats pārstrādā. Piemēram, pusgadu dzīvo ārzemēs un māja ir tukša, atkritumi nerodas. Kas 99,99% gadījumu visdrīzāk nebūs. Atkritumu konteineriem ir jābūt ar čipu, bet atkritumu vedējam, paceļot konteineru, tas ir jānosver. Paceļot konteineru, tiek reģistrēts, kam piederošais konteiners ir izvests un kāds tajā ir svars. Šobrīd notiek tā, ka visi maksā par konteineru ar tam noteiktu tilpumu, bet atkritumu vedējs maksā izgāztuvē (atkritumu poligonā) par aizvesto svaru. Tādēļ arī atkritumu vedēji nav ieinteresēti, ka konteineros ber smagas lietas. Taču kāda ir kuram daļa, ko es lieku savā konteinerā, ja es par to maksāju (ja tas nav kaut kas bīstams).

Šobrīd atkritumu vedēji ir ieinteresēti, lai cilvēki konteinerā neliktu neko, bet tikai maksātu par tukša konteinera izvešanu. Tas nozīmē, ka arī atkritumu izvedēji pa vidu var iemest iekšā kādu lieku atkritumu maisu, paņemt kādu haltūru, iemetot būvgružus utml. Pat tas, ka no atkritumu izvedēja mašīnas tek ārā smirdīga sula un plūst pa ielām, atkritumu vedējam ir izdevīgi, jo tā samazinās svars. Tīri teorētiski, atkritumu izvedējam ir izdevīgi pat vest uz mežu, jo tā tie var savākt naudu no iedzīvotājiem, bet uz poligonu aizvest neko (sākumā, pirms daudziem gadiem šādi gadījumi bija, taču tagad tā patiešām nedara, jo sods par tādu darbību būtu graujošs uzņēmumam, bet princips aizvest uz poligonu pēc iespējas mazāk vēl pastāv, iepriekš izlasot ārā no atkritumiem vērtīgās un smagās lietas – metālu).

Taču par ievesto svaru samaksā uzņēmējs no savas kabatas jeb mēs visi kopā brīdī, kad aug atkritumu izvešanas cena, jo šis gadā kopējais poligonā ievestais atkritumu svars tiek sadalīts uz klientu skaitu un tā tiek uzzināta viena konteinera vidējais svars un aprēķināta izmaksa, kura tiek iekļauta tarifā. Šobrīd nav iespējama kontrole, un ir negodīga cena tiem cilvēkiem, kas atkritumus maz rada, bet ieguvēji ir tie, kam ir daudz un smagi atkritumi.

Ja atkritumi tiktu svērti, tad pat zinātu par katru līguma slēdzēju, cik tas daudz rada atkritumus, tad zinātu, kādu tarifu, kādas atlaides konkrētam līguma slēdzējam piedāvāt. Tad arī nebūtu tā problēma, ka citam klientam nepieciešams atkritumus izvest reizi nedēļā, bet citam pietiek ar reizi mēnesī, jo tas rūpīgi šķiro un sadzīves atkritumu tam nav. Un tie atkritumi, kas ir, tie, iespējams, ir ļoti viegli. Šāda maksāšana par svaru arī liktu cilvēkiem domāt par to kā padarīt konteinerā svaru mazāku, lai mazāk jāmaksā un tieši šis ir tas izglītojošais lēmums, kas jāpanāk katra galvā, ka atkritumus jāsāk šķirot, tad konteinerā būs mazāk, rezultātā lētāk. Šobrīd pastāvošajā sistēmā tāda motivācija netiek nodrošināta. 

Un ar laiku cilvēki sapratīs, ka vēl lētāk var būt tad, ja atkritumus nerada, respektīvi – pērk to, kam pāri nepaliek atkritumi no pārstrādāšanas, no iepakojuma u.c. Principā, atkritumus mēs jau pērkam veikalā. Un tad, kad sabiedrība jau līdz tam izaugs, tad tiks radīts spiediens pieprasījuma rezultātā uz ražotājiem, jo ražotāji sapratīs, ka tās preces, kurām ir liels iepakojums, pircēji nepērk. Taču ir arī likumsakarīgi, ka daudz iepakojuma arī patērē daudz dabas resursu šī iepakojuma ražošanā. Respektīvi, ietekme uz vidi tiktu mazināta ne tikai atkritumu savākšanas procesā, bet arī preču ražošanas, pārvadāšanas un tirdzniecības procesā. 

Tas, kas mani neapmierina, ir, ka tiek piedāvāts “Tīrīgas” līgums sadzīves atkritumu savākšanai bez šķiroto atkritumu savākšanas sistēmas. Šim ir jābūt vienlaicīgam lēmumam jeb vienlaicīgai iespējai. Pie kam – tiem, kam ir līgums par šķiroto atkritumu konteineriem, tiem varētu būt arī zemāks tarifs sadzīves atkritumiem. Kaut simboliski zemāks, bet arī tas ir attieksmes parādīšanas un izglītošanas veids. 

Taču ar atkritumu šķirošanu arī nevajag saslimt un tā nav panaceja. Jāsaprot, ka tehnoloģijas pasaulē attīstās un ļoti daudz atkritumus var sašķirot atkritumu poligonā un no atkritumiem var daudz ko ražot arī tad, kad tie nav sašķiroti. Jo pretējā gadījumā ir tieši tas pats, ko rakstīju sākumā – kā ir zaļāk, ja pa vienu ielu brauc 4 mašīnas, jeb viena? Jo lielāka šķiroto atkritumu konteineru dažādība, jo lielāks mašīnu skaits. Respektīvi, ja pie katras mājas būs 20 konteineri, tad, lai tos savāktu, ir jābrauc 20 dažādām atkritumu mašīnām vienā maršrutā. Tādēļ ietekme uz vidi ir jārēķina visā atkritumu radīšanas, uzglabāšanas un pārstrādes ciklā kopā. Un vienlaicīgi jārēķina ietkme uz ekonomiku, kuru ietekmē slikta vide, lauzti ceļi, sastrēgumi, gaisa piesārņojums no transportēšanas, avārijas, smakas, vibrācijas un pilnīgi viss, viss iespējamais. 

Ar atkritumiem nav arī tik vienkārši – tā nebūt nav vides aizsardzības atbildība vien. Tā ir enerģētika, ražošana, sabiedrības veselība un nacionālā drošība vienlaicīgi. Pirms dažiem gadiem, kad Neapole slīka s...os, jo atkritumu bizness, kas pieder itāļu mafijai, atteicās pieņemt jauno kārtību, tad tā bija milzīga krīze valstī. Tā nav joka lieta. Nesen iepazinos ar to, kas notika Austrumukrainā kara laikā ar atkritumu sistēmu. Tas ir ļoti, ļoti nopietns, bet lēts un ietekmīgs ierocis, ja apzināti to izmanto ļaunprātīgi. Tādēļ ar s...iem ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem un ar valstisku pieeju.

Tāpat nevajag pārsteigties un akli kliegt par depozīta sistēmu, kura nav vēl uzzīmēta līdz galam un nav redzēta uz papīra. Pamata cilvēku arguments depozīta sistēmai ir tāds, ka citur ir, mums nav. Citiem ir arī sifiliss un pludmalēs sabūvēti debesskrāpji. Ne viss, kas ir citiem, uzreiz ir labs. Vai viņiem ir paprasīts – esat laimīgi, apmierināti un cik, kam šī laime izmaksā? Otrs arguments, kuru esmu dzirdējis, ir tas, ka mežos mētājas pudeles. Vai plānotā depozīta sistēma paredz to, ka nebūs motivācija nevienu pudeli izmest mežā? Un par šo idiotu audzināšanu ir jārada sistēma, kurā visi citi, kas nemet mežā atkritumus, ikdienā ir nodarbināti un  iesaistīti? Bet varbūt lētāk ir investēt izglītībā jeb citā sistēmā? Kur ir piedāvājumi un aprēķini šīm citām sistēmām, kuras ir sliktākas, dārgākas par piedāvāto depozīta sistēmu? Un kā es kā zaļais tagad atļaujos teikt kaut ko sliktu par depozītu??? Arī šādu repliku esmu dzirdējis, pirms man dod iespēju izklāstīt manu bažu. 

Depozītu sistēma paredz, ka atpakaļ var pieņemt taru no vietēji ražotiem un pārdotiem dzērieniem. Ļoti labi. Bet, kur likt taru no Gruzijā ražota vīna, Malaizijā ražota čūskas uzlējuma un franču konjaka? Gribat par to maksāt, lai šo pudeli nogādā atpakaļ uz valsti, kurā dzēriens ražots? Kas tad tur – uztaisa par valsts naudu milzīgu angāru, kurā ir tikpat telpas, cik pasaulē valstis un katrā telpā vēl nodalījums dažādu ražotāju dažādu šķidrumu tarai. Un, kad sakrājas cienījams daudzums, tad nofraktē kuģi, vilcienu, smago mašīnu, lai uz Jaunzēlandi aizvestu atpakaļ viņu vīna tukšo pudeli. Izklausās pēc galīga stulbuma. Bet tieši to paredz vietējā sistēma, tikai daudzkārt mazākā mērogā – Latvijas mērogā, Tātad uz visu pārējo, kas nav ražots Latvijā, depozīta sistēma neattiecas. Un tas viss būs jāmet stikla vai skārdeņu konteinerā (vai abi vienā).

Man pašam bija nupat labs piemērs Igaunijā. Pārdevējs ieteica pamēģināt jaunas, interesantas vācu alus šķirnes skārdenēs. Nopirkām kādas 6 dažādas bundžas. Un pie reizes arī dažas bundžas igauņu “Saku” alu. Bundžas ārā nemetām, jo bija doma beidzamajā ceļojuma dienā pa Igauniju kaut kur tās nodot un paskatīties, kā darbojas sistēma. Nedarbojas nekā – ne vācu, ne igauņu bundžas automāts neņēma pretī. Veikala pārdevēja teica, lai ved  kaut kur uz konteineru. Respektīvi – Igaunijas piemērs tikai apstiprināja manas bažas. Pie katra depozītu sistēmas automāta blakām vajadzēs konteineru tai tarai, kura neatbilst, jo ir citzemju, ir iebojāta, saskrāpēta utml. Tad kādēļ jau šodien nevar būt pie katra veikala konteiners, nevis automāts un konteiners. Atkal dažādas mašīnas braukās to visu vākt.

Taču ir vēl sliktāk. Vai varat iedomāties, ka pēc mūsu PVD prasībām tukšās taras automāts varēs atrasties blakus maizei, desai un zivīm? Nē, jo neatbilst higiēnas prasībām. Lieliem veikaliem, iespējams, nebūs problēma, jo var atrast kādu norobežotu stūri, uzbūvēt kādu nojumi. Taču mazai bodītei tam nav ne naudas, ne vietas. Pie kam jābūt arī cilvēkam, kas to visu no automāta pakaļpuses vāc ārā un liek kaut kādā noliktavā, kura arī ir jārada. Tas slogs tiks uzlikts uz veikalnieku. Kā jau saku, lielveikalā vienam no daudzajiem strādniekiem pielikt klāt šādu funkciju varbūt nav nekas traks, bet mazās lauku bodītes vienīgajai pārdevējai tas ir būtisks apgrūtinājums. Un tie mazie veikali, kuriem  fiziski nebūs vietas automātam, nepieņemto pudeļu tukšajam konteineram vai kuri manis uzskaitīto argumentu pēc nevarēs, negribēsies ar to noņemties, tiem automāta nebūs. Taču cilvēks, kas dodas iepirkties un kam ir līdzi desmitiem pudeļu, dosies visdrīzāk uz to veikalu, kur var taru nodot. Tātad visdrīzāk uz lielu veikalu dosies, bet nevis uz mazo bodīti.

Un vēl ārvalstīs ir sistēma, ka depozīta automāts nedod naudu, bet gan kuponu, kuru var atprecot, iepērkoties tajā pat veikalā. Taču tas jau velk uz to, ka mazie veikali tiks nostādīti neizdevīgākā tirgus situācijā. Taču mazie veikali ir tie, uz kuriem vietējais zemnieks, vietējais mazais ražotājs var aizvest nelielā daudzumā savu preci un notirgot. Varat iedomāties, ka zemnieks ar puscūķi, 50 buntītēm diļļu un pieciem groziem ābolu aizbrauc uz Rīgas lielveikalu un palūdz to notirgot? Neiespējami! Bet šādi notiek laukos. Vietējais zemnieks, vietējās ģimenes uzturēts veikaliņš ir tas, kas vēl laukos notur cilvēkus. Tā ir mazā “ekosistēma”, kura ir kā startups mazajai uzņēmējdarbībai. Tā ir sistēma, kura nodrošina, lai arī tie daži nestāv ar cepuri rindā pēc pabalsta, jeb nebrauc uz ārzemēm dzīvot. Ieguvēji šīs sistēmas dēļ būs ārvalstu ražotāji un lielās tirdzniecības ķēdes Latvijā.

Principā ir jāapzinās, ka nepārdomāta sistēma var nest ļaunumu pilnīgi citā tautsaimniecības jomā. Kā arī – depozīta sistēma uzliek slogu vietējam ražotājam, jo tam ir jāuztur kaut kāds jauns process, jauna sistēma. Tas viss rada galvassāpes, rada izdevumus. Taču tiem, kas ieved ārvalstu produkciju, šādu galvassāpju nav, jo tiem nav nekādas atbildības par to, kur paliek tara. Tā kā uzņēmēji paši nevēlas ar šo nodarboties, tad tie visdrīzāk deleģēs profesionāliem atkritumu apsaimniekotājiem ar šo nodarboties.

Tādēļ nebrīnies, ka profesionālie atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, kuri sākumā iebilda, jo tie zaudētu daļu šķiroto atkritumu, uzreiz atbalstīs šo sistēmu, ja tiem maksās par to, lai tie paši arī kļūst par šīs jaunās sistēmas uzturētājiem. Tas ir apmēram tas pats, kas valsts aizliegtu privātajiem tirgot alkoholu, bet atļautu tieši tiem pašiem alkohola tirgotājiem nodarboties ar to pašu biznesu valsts veikalos, tikai valsts samaksā par telpām, par iekārtām, par procesa nodrošināšanu. Kur nu vēl izdevīgāk – mūža maize. Bet, kurš tad uzturēs šīs sistēmas apsaimniekotājus?  Nu, protams, ka Tu, es, mēs visi ar maksu par dzērienu, jeb vienkārši no mūsu nodokļiem aizies līdzekļi valsts budžetā depozīta sistēmas uzturēšanai, kurai paralēli būs blakus konteineri ne-depozīta tari. Vides ministrijas  budžetā būs jauna pozīcija – Depozīta sistēmas uzturēšana.

Bet varbūt tomēr lētāk un zaļāk ir uzturēt tikai vienu sistēmu, kura pieņem visu taru, neskatoties, kurš un kur to ir ražojis – konteineri stikla pudelēm un skārdenēm visās malās? Konteineru sistēma bez depozīta sistēmas var eksistēt, bet depozīta sistēma bez konteineriem nekādi. Tādēļ aicinu neizdarīt priekšlaicīgus kaujas un uzvaras saucienus, pirms tam neapskatot piedāvājumu detaļās un nepaskatoties no dažādām pusēm.  Depozītam teikšu JĀ vārdu tikai tad, kad detaļās to redzēšu. Es neesmu gatavs ar nodokļiem maksāt par zaļu saukli virs nezaļas lietas. 

Pārpublicēts no silenieks.lv

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) piebilde: vēršam uzmanību, ka SPRK sadzīves atkritumu apsaimniekošanas nozarē regulē vienīgi sadzīves atkritumu apglabāšanu atkritumu poligonos. Proti, SPRK apstiprina sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojuma tarifu, un tā ir tikai viena daļa no sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksas, ko par atkritumiem maksā iedzīvotāji. Pārējās atkritumu apsaimniekošanas maksas sastāvdaļas tiek apstiprinātas ar pašvaldības lēmumu atbilstoši līgumam, kuru noslēgusi pašvaldība un atkritumu apsaimniekotājs.

Novērtē šo rakstu:

58
19