Iesaki rakstu:

Pēc tam, kad tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska konsekventi izvairās paskaidrot sabiedrībai iemeslus, kuru dēļ, būdama Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības pirmorganizācijas darbone, Atmodas laikā ir publiski laikrakstā slavējusi PSRS okupācijas laika čekistiskās Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas Miera akciju, jūsmojusi par PSRS okupācijas bruņoto spēku varonību un nosodījusi ļaudis, kas, vēlēdamies brīvu Latviju, organizēja ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa, daudzi jautā - vai ir iespējams, ka jauniņā komjaunatnes sekretāre Ilga Šuplinska nemaz nav vainojama, jo ģimenes audzināšanā nekad nav informēta par Latvijas okupāciju un audzināta boļševiku ideoloģijas garā. Nav iespējams iekļūt cilvēka dvēseles dziļumos, taču centāmies ar ļaudīm runāt, lai uzzinātu, kāda objektīvi, no ārienes bija Šuplinskas ģimenes nostāja padomju okupācijas laikā.

Šuplinska dzimusi Krāslavas rajona Suvorova kolhoza mākslīgās apsēklotājas, padomju saimniecības «Šķaune» Padomju Savienības Komunistiskās partijas pirmorganizācijas biroja pirmās sekretāres Valentīnas Šuplinskas un Krāslavas rajona Kapiņu veterinārfeldšera, vēlākā veterinārārsta un Zaļo un zemnieku savienības (Latvijas Zaļās partijas) biedra kopš dibināšanas 1990. gadā Jāņa Šuplinska ģimenē.

Ilgas vecāki nāk no tiem okupācijas laika Krāslavas rajona ciema padomju rajoniem, kas tuvi Baltkrievijas pierobežai, okupācijas karaspēka «Draudzības kurgāna» tuvumā, kur šobrīd robežojas Latvija, Krievija un Baltkrievija. Vecāki bija profesionāli saistīti ar padomju saimniecību (valstij piederošas lauku fermas jeb sovhozi) un kolektīvo saimniecību (piespiedu darba forma, kurā sadzina latviešu zemniekus, jeb kolhozi) lopkopības nodrošināšanu – mākslīgo apsēklošanu un lopu ārstēšanu.

Šuplinski okupācijas gados bija pārtikuši. Lai uzlabotu ciltsdarbu 20. gadsimta sešdesmitajos gados bija būtiska aplecināšanas aizstāšana ar tiešu cilts sēklas – vaislas buļļa spermas – ievadīšanu govīs jeb mākslīgo apsēklošanu. Mākslīgā apsēklošana atvieglo ciltsdarba uzskaiti, dod augstākus piena un gaļas kvalitatīvos rādītājus un dod ekonomiju, jo saimniecība var nepirkt vaislas bulli.

Sešdesmitajos Krāslavas rajona Suvorova lauksaimniecības artelī mākslīgo apsēklošanu uzsāka Valentīna Šuplinska, pēc Okras astoņgadīgās skolas beigšanas viņa beidza Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Lauksaimniecības ministrijas Bebrenes zooveterinārā tehnikuma viengadīgos apsēklotāju kursus un 1967. gadā uzsāka ciltsdarbu – mākslīgajam apsēklotājam ir svarīgi precīzi zināt, kad govs sāk meklēties, tāpēc jāuztur ciešs sakars ar lopu slaucējām un kopējām dažādās vietās, jāzina katra īpatņa savdabības, tāpēc, lai arī apsēklošana nav sarežģīta – vajadzīga tikai precizitāte un sistemātiskums – tomēr šis darbs prasa plašu iesaisti, plašus kontaktus, jo viens apsēklotājs jau nevar likvidēt govju ālavību ar hlorkālija un fosfora iešpricēm.

Pirmajā darba gadā Valentīna aplecināja teju astoņdesmit govis, bet te bija vajadzīgs vairāk nekā vairākums, jo artelī 1967. gadā bija divi simti divpadsmit auglīgu govju. Tomēr bija nolemts, ka 1969. gadā jāpāriet pilnībā no dabiskā dzimumakta uz mākslīgo apsēklošanu, tāpēc Valentīnai Šuplinskai piešķīra privilēģijas – ievilka telefona līnijas, izsniedza jaunus instrumentus, šļirces, termosu (spermas siltai uzglabāšanai), kā arī – ievērosim, jo tas vēlāk būs svarīgi – Vasīlija Degtjareva Kovrovas pilsētas Vladimiras apgabalā ražotu motociklu «Voshod» K-125 (būtībā Saksijas Cšopavas Rasmusena rūpnīcas «Dampf Kraft Wagen» konstruktoram, čekas nomocītajam Hermanim Vēberam nozagto rasējumu Vācijas Reiha vērmahta specifikācijas viencilindra divtaktu «Das Kleine Wunder»-«Reichstyp 125 neuere Ausführung» padomju kopētais turpinājums). Varbūt tieši šeit aizsākās ģimenes kaisle uz ātru motobraukšanu?

Ģenerālsekretāra Leonīda Iļjiča Brežņeva laikā mātes, Krāslavas rajona padomju saimniecības «Šķaune» Padomju Savienības komunistiskās partijas pirmorganizācijas pirmās sekretāres Valentīnas Šuplinskas vadībā Ilga Šuplinska piedalījās «Draudzības festivālā» kopā ar Asūnes un Porečjes ciema padomju jauniešiem, aģitbrigāde sagatavoja literāro montāžu «Zem PSRS Konstitūcijas saules», koncertu vadīja Ilga Šuplinska un Elmārs Jermaks, vērsās pret Izraēlas un ASV imperiālistiskajiem agresoriem, kas tik daudz ciešanu nodarījuši Palestīnas un Libānas tautām.

Valentīna Šuplinska veica visu lauku apdzīvoto teritoriju komunistu sekretāram nepieciešamo funkcionāra ideoloģiskā kompleksa darbu – organizēja aģitbrigādes, politiskas pārrunas, kas saistītas ar «vēlēšanām», veidoja politinformāciju, virzīja komunistu delegātus, naudas ieskaitīšanu piecgades fondā, organizēja lekcijas par «padomju demokrātismu».

Taču jāvērš uzmanība, ka Šķaune ar tai piemītošo Landskoronu ir īpaša vieta padomju okupācijas karaspēka militārajā mitoloģijā un komunistu ideoloģijā – saskaņā ar dogmu PSRS Bruņoto spēku 43. latviešu strēlnieku divīzija 1944. gada 18. jūlijā iebruka Latvijas teritorijā, sākot otrreizēju Latvijas okupāciju no PSRS puses, taču, protams, boļševiki to sauca par “atbrīvošanu”.

Šķaunes ciematā tika atklāta piemiņas izstāde, kas tika izveidota par godu tradicionālajam okupantu salidojumam «Draudzības kurgānā» par partizānu un PSRS karavīru atmiņām, to organizēja partijas sekretāre, kura cerēja, ka nākotnē izveidos muzeju, turklāt pēdējais uzplaiksnījums viņai gadījās jau Atmodas laikā.

Jau 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās Valentīna Šuplinska uzsāka okupantu armijas slavināšanu, piemēram, organizēja komunistu piedalīšanos «Zvaigznes braucienā», simtiem jauniešu devās pārgājienā uz vietu, kur “pirms gadsimta ceturkšņa, atbrīvojot Padomju Latviju, gāja padomju karavīri”, tika apdziedāta panfiloviešu gvarde, kurus vadīja 96. gvardes atsevišķā sapieru bataljona komsorgs Mihaļš Ribalko.

Bārkavā šī ekspedīcija slavināja tur nošauto 19. gvardes strēlnieku pulka komandieri, pulkvedi Ivanu Kurganski un viņa vietnieku Jevgeņiju Šundalovu, norādīja Suvorova kolhoza Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības pirmorganizāciijas sekretāre Šuplinska 1969. gadā.   

Panākumi sekoja, piemēram, 1983. gadā ar Valentīnas Šuplinskas rokām tika organizēta kampaņa Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes (okupantu pseidoparlaments) 210. Bērziņu vēlēšanu apgabala (tā pieklājības pēc sovhoza «Bērziņi» vārdā sauca Zeļzjukas pilnībā krievisko sādžu, ko mūsdienās pieklājīgi dēvē par Porečji) kandidātam, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas kino ministram (oficiāli Valsts kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētājam) Ilmāram Īvertam.

Pilnā nopietnībā tieši Latvijas Padomju rakstnieku savienības organizētā Radošo savienību valdes paplašinātā plēnuma laikā, 1988. gada 2. jūnijā, kad muzikologs Arnolds Klotiņš bija tas, kurš pirmais nosauca Latvijas okupāciju, komuniste, biroja sekretāre Valentīna Šuplinska kopā ar partijas biroja vietnieci ideoloģiskajā darbā organizēja atskaiti “darbaļaužu idejiski politiskajā norūdījumā”, sprieda, ka “jāpaaugstina prasības ideoloģiskajiem kadriem, jāpanāk kadru politekonomisko mācību efektivitātes paaugstināšanos, atjaunot (!) ideoloģisko plānošanas sapulču organizēšanu kopā ar administrāciju”.

Uzsvērsim – tas nav 1987. gads, tas ir 1988. gads, kad jau Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis, Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Jānis Peters ies nolikt ziedus Mātei Latvijai Brāļu kapos Rīgā.

Pēc daudziem gadiem, kad viņa eminence bīskaps Jānis Bulis vizitēja Landskoronas baznīcā, viņu ar ziediem sagaidīja tā pati partijas sekretāre, kas reiz nelaida padomju saimniecības zemniekus un kalpotājus uz Vissvētākās Romas katoļu baznīcas Svētajām misēm pat augstos svētkos. Sagaidīja dievnama kāpnēs. Bīskaps pieklājīgi, bet strupi pateica, ko domā.

Atmodas laiks ir veiksmīgs arī Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības Ilgai Šuplinskai: divām skolniecēm ir iespēja aizbraukt (lidojot caur PSRS galvaspilsētu Maskavu) uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, viena no tām ir Ilga, kura nevar noturēties un publicē savu sajūsmu laikrakstā «Komunisma Ausma» Nr. 8, 4. lpp. par to, ka Tiflisā ir… “izcilā krievu rakstnieka Gribojedova kaps. Gruzijā saka, ka būt Tbilisi un neaiziet uz rakstnieka kapu, tikpat kā nebūt pilsētā. Pēc padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā Tbilisi bija ierīkots Uzvaras parks (tāds ir arī Pārdaugavā, biedrene Šuplinska, nebija jābrauc uz Kaukāzu!), kur iespaidīgais Dzimtenes-Mātes piemineklis, Gruzijas nepārnākušo kareivju silueti un nezināmā kareivja kaps – tas viss liecina, ka gruzīnu tauta svēti glabā varoņu piemiņu, kuri krituši kaujās par padomju Tēviju. Par padomju cilvēku varonību Lielajā Tēvijas karā  stāsta arī Tautu draudzības muzejs – pirmais tāds muzejs mūsu valstī.”

Jācer, ka vismaz sarkanu gruzīnu vīnu jauniete nobaudīja pirms šo boļševiku ditirambu sacerēšanas.

Tajā pašā laikā partijas sekretārei Šuplinskai radās tehniska rakstura problēma – viņai politnodarbību organizēšanai ideoloģiskajai apstrādei bija ienācis prātā iegādāties filmoskopu, taču organizācijām veikalos ar pārskaitījumu tos neļāvuši nopirkt, bet skaidrā naudā, bez pārskaitījuma komunistiem arī nav atļauts. Partijas sekretāre 1987. gadā raksta īsi un skaidri «Komunisma Ausmas» Nr.64, 2. lpp – “mums ir nepieciešams panākt, lai visās struktūrvienībās strādātu vairāk komunistu”.

Noskaņojumu Šuplinskas partijas pirmorganizācijā raksturo kāds 1989. gada 24. jūnija «Komunisma Ausmas» raksts, kas sākas ar vārdiem “Piecdesmit divi Latvijas Tautas frontes Krāslavas nodaļas komunisti…” un turpinās ar kādas komunistes izteikumu - “ja komunistam liek izvēlēties, vai nu viņš paliek partijā, vai sastāv Tautas frontē, tā ir vistīrākā partijas rindu šķelšana”, bet jau 1990. gada 15. martā nākamās ministres tēvs Jānis Šuplinskis, kas piedalījies Latvijas Zaļās partijas dibināšanā kā viens no 183 delegātiem, savās Latgales mājās Padomju ielā 5, Priežmalē, Kapiņu ciema padomē, Krāslavas rajonā organizē Zaļās partijas politšūnu – vienīgo, kur Latgalē var šajā laikā iestāties Latvijas Zaļajā partijā.

Nākamās ministres tēvs Jānis Šuplinskis ir dzimis Krāslavas pagasta Kumeļānu sādžā, viņa tēvs bija Alfons Šuplinskis, mācījies Andrupenes pagasta skolā, vēlāk Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Lauksaimniecības ministrijas Bebrenes zooveterinārā tehnikumā, kur ieguva veterinārā feldšera kvalifikāciju. Gunārs Peinbergs grāmatā «Latvijas veterinārārstu biogrāfiskā enciklopēdija», kuru veltījis sava čekas nomocītā tēva Ādolfa Pētera Peinberga un mātes Valentīnas Peinbergas piemiņai, ir uzsvēris biežo Jāņa Šuplinska darbavietu maiņu, – gan Krāslavas rajona padomju saimniecībā «Šķaune», gan Jelgavas rajona padomju saimniecībā «Eleja», gan Krāslavas rajona padomju saimniecība «Kapiņi»,Geronincevā, Kastūļinā un tā tālāk. Kas tam par iemeslu?

Virspusēji spriežot, tēvs Jānis Šuplinskis vien pēc pusgada darbošanās no galvenā veterinārārsta padomju saimniecībā «Eleja» atbrīvots it kā «pēc paša vēlēšanās», lai arī direktors viņa darbībā konstatējis tik daudz pārkāpumu un nejēdzību, ka viņa darbību novērtēja kā kaitniecību, bet nu papīri tīri un pasaule vaļā.

Bet komunists Šuplinskis turpināja sūdzēties par šo padomju saimniecību Jelgavas rajona avīzē, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevumā «Cīņa», jo kā suvenīrs no padomju saimniecības par lopu dakterēšanu Šuplinsku ģimenei paliek dzīvoklis, ko viņam nekavējoties piešķīruši kā galvenajam speciālistam, kaut arī pretendentu uz mitekli jaunā mājā pašā ciemata vidū netrūka, neskaitot no padomju saimniecības vadības dāvinātos četrsimt rubļu, piedevām arī Jānis Šuplinskis pāris mēnešos notriecis pavisam jaunu motociklu ar visu blakusvāģi, pavisam izputinājis trīs saimniecības transporta līdzekļus.

Dzīvokļa lieta sevišķi skarba, Elejas vecākie iedzīvotāji atceras, ka Lielplatones lopkopības izmēģinājumu stacijas pirmrindas pieredzes kabineta vadītāja-inženiere Vija Budreiko arī bija dzīvokļu rindā sakarā ar sliktiem apstākļiem, taču pieredze tika dota nevis vietējam, Jelgavas rajona mākslīgajam apsēklotājam, bet ienācējam no tālās Latgales, Baltkrievijas pierobežas. Bet, kur slēpās konflikta iemesli?

«Ja tu, draudziņ, nezini, Kur ir laime Tava, Nemeklē to pudelē, Pudelē tās nava,» dziedāja Raimonda Paula kuplejas padomju estrādes grands Viktors Lapčenoks.

Komunists Jānis Šuplinskis bija pazīstams zaļā pūķa cienītājs, kura alkas pēc pašbrūvētā, pēc šmakovkas, kandžas, kroņa degvīna un jebkura alkohola raisīja traģēdijas.

Jau Ilgas bērnībā Dienvidlatgali pāršalca skandāls, ka ārsts regulāri sēžas iereibis pie pasažieru transportlīdzekļa stūres. Padomju saimniecības «Voshod» galvenā veterinārfeldšera vietas izpildītājs Jānis Šuplinskis nākamajā Leonīda Iļjiča Brežņeva PSRS konstitūcijas dienā, 1972. gada 8. oktobrī smagi žūpojot tā, ka neko no notikušā neatcerējās, bez motocikla vadītāja tiesībām ar padomju saimniecības motociklu «Dņepr K-650» (kā zināms Kijevas motociklu rūpnīcas dņepriņas bija balstītas uz Vācijas Reiha vērmahta Bavārijas motoru rūpnīcas 1938. gada 750 kubikcentimetru dzinēja R71, kuru PSRS brutāli nozaga jeb nokopēja kā MT-72, bet MT-8 650 kubikcentimetru variants, ko pazīstam kā K-650 pirmoreiz no konveijera noripoja 1968. gada beigās, kas nozīmē, ka Šuplinskis 1972. gadā starp kājām bija licis visai padomju valstij jaunu, bet lauku vetfeldšerim izcili jaunu dzelzs rumaku), kopā ar vēl vienu mākslīgās apsēklošanas speciālistu, veterinārārstu Jāni Umbraško no Dagdas dzīdams vagu lielceļā pašreizējā Krāslavas novada Skaistas pagasta virzienā uzbrauca zirgam ar visiem ratiem, kā rezultātā abi veterinārie dakteri un pajūga braucējs gan izdzīvoja, bet nokļuva cilvēka ārstu pārziņā – slimnīcā.

Jāpiebilst, ka dzīvnieku ārstam Umbraško jau tā paša gada augustā bija atņemtas motocikla vadītāja tiesības par braukšanu reibumā, bet vetfeldšeris Šuplinskis jau iepriekš, braukdams piedzēris, bija nokļuvis avārijā, bet padomju saimniecība «Voshod» neko nebija darījusi, lai dzērājšoferīšiem-apsēklotājiem liegtu pieeju transportam ar iekšdedzes dzinēju.

Tiesa Jānis Šuplinskis bija spiests rēķināties ar to reputāciju, ko ar žūpošanu un braukšanu dzērumā bija jau pirms viņa rīkojuši radagabali, brāļi Vitaļš, Jezups un Romualds Šuplinski tajā pašā slavenajā Krāslavas rajona Kapiņu padomju saimniecībā.

Jāsaka, to arī Šuplinskas kundze nav slēpusi, ka ģimenē gan viņas tēvam, gan viņas bērnu tēvam, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas akadēmiskā personāla loceklim Ingaram Gusānam ir problēmas ar alkoholu. “Smejos gan, ka man tāda karma – pie manis pievelkas trakie un alkoholiķi.”, viņa šogad norāda intervijā žurnālā «Santa», bet izdevumam «Ieva» viņa norāda, ka visiem vīriešiem viņas dzīvē ir bijušas problēmas ar alkoholu. 

Tomēr šķiet, ka tieši ģimenes darbs komunistiskajās organizācijās bija tas, kas jaunajai komjaunietei Ilgai neļāva laikus Atmodā orientēties un pārmest kažoku tik eleganti, kā to veica daži citi.

“Lai valstī notiktu redzamas, pozitīvas pārmaiņas, pie valsts stūres jālaiž jauni cilvēki, kuriem nav komunistu laika pagātnes,” sešdesmit četrus gadus pēc PSRS okupācijas ienākšanas Šķaunē, okupācijas, ko svinēja PSKP sekretāre Valentīna Šuplinska, okupācijas, ko par padomju karavīru varonību dēvēja komjaunatnes sekretāre Ilga Šuplinska, 2018. gada 18. jūlijā uzsvēra Jaunās konservatīvās partijas ministru prezidenta amata kandiāts Jānis Bordāns. Šogad ir sešdesmit piektā jubileja... kad tad ies mājup tā komunistu pagātne un laidīs tos jaunos pie stūres? Pie stūres bez reibuma.

Turpinājums sekos.