Menu
Pilnā versija
Foto

Tā dzīvot nevar. Ko tālāk?

Ex-seržants (literārs pseidonīms) · 16.01.2013. · Komentāri (70)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā dzīvot nevar, apmēram ir skaidrs: nevar ļaut valsts izzadzējiem paņirgt par nespējniekiem no KNAB un prokuratūras, nevar ļaut puņķainiem un bezkaunīgiem šmurguļiem šantažēt valdošo koalīciju, nevar ļaut nejēgām valsts pārvaldē un uzņēmumos saņemt brangu naudu par neko nedarīšanu, nevar ļaut pieņemt partiju programmas, ētikas kodeksus un koalīcijas vienošanās, lai pēc tam tās nepildītu, nevar ļaut visai sabiedrībai svarīgus lēmumus pieņemt aiz slēgtām durvīm un dziļā slepenībā, nevar ļaut vēlētiem tautas kalpiem muļķi laist imitējot darbošanos, nevar noslēgties sevī, uzskatot, ka valstī notiekošais uz tevi pa tiešo neattiecas.

Viss tas ir zināms un „apsūkāts” neskaitāmas reizes. Tikai ideju, kā situāciju mainīt, tā pamaz.

Divi labi pazīstami sabiedriski politisko procesu pētnieki savulaik definēja jēdzienu „revolucionāra situācija” - tā iestājas tad, kad „apakšas” negrib , bet „augšas” nevar dzīvot pa vecam. Kaut arī pati šo pētnieku mācība izrādījās nekam nederīga, tomēr minētajai domai sava taisnība ir.

Vai Latvijā ir revolucionāra situācija? Ja aizbraukšanu uz neatgriešanos uzskatīt par sava veida protestu, tad varētu atbildēt apstiprinoši.

Premjers ir svinīgi paziņojis par krīzes beigām. Par jautājuma ekonomisko pusi lai strīdas zinošāki. Bet, ja runā par tādu jēdzienu ka iedzīvotāju uzticība savai valstij, tad- he, he. Varbūt premjers domā, ka jautājuma otrā puse atrisināsies pati no sevis, ja budžets pildīsies un parādi tiks nomaksāti laikus? Diez vai. Un budžets arī nepildīsies, kā nākas, jo viss minētais ir savstarpējā atkarībā.

Kāda varētu būt situācijas attīstība? Sākšu no nereālākā, tomēr teorētiski iespējamā.

1. variants - akcija „ar mēslu dakšām” jeb bruņots apvērsums.

Scenārijs varētu būt šāds. Labi nokonspirēta domubiedru grupa veic rūpīgu sagatavošanas darbu, izveidojot atbalsta grupas NBS un iekšlietu struktūrās, iefiltrē savus cilvēkus MK aparātā ar mērķi iegūt informāciju par MK darba grafiku, apsardzi, telpu izvietojumu tā, lai, kad pienāks X stunda, varētu salīdzinoši nesāpīgi arestēt valdību MK sēdes laikā, tādejādi zināmā mērā paralizējot valsts aparāta darbu. Otra grupa ieņem televīziju un vēršas pie iedzīvotājiem ar politisku manifestu. Šāda tipa akcijai varētu būt īslaicīgs efekts ar nosacījumu, ja būs atbalsts sabiedrībā. Pretējā gadījumā tas būs teroristisks akts ar ķīlnieku sagrābšanu. Kāpēc īslaicīgs efekts? Nu tāpēc, ka neko vairāk kā nosodījumu no demokrātisku valstu puses gaidīt nenāktos. Domāju, ka sabiedrības vairākums to saprot, tāpēc arī uz atbalstu nav ko cerēt. Tātad trekns krusts pāri šim variantam.

2. variants - nevardarbīgā pretošanās.

Par „oranžo” revolūciju ideologu dēvētais Džīns Šārps ir sarakstījis kaudzi grāmatu par šo cīņas metodi. Tīmeklī katrs to var sameklēt. Dažas saites īsai informācijai –

http://antiliberast.ru/blogs/13830/

http://www.newsru.com/world/22feb2012/sharp.html#1

Domāju, ka, nedaudz piestrādājot, šo teoriju varētu itin labi pielāgot LV apstākļiem. Tomēr to nedarīšu, jo uzskatu, ka pastāv vēl citas metodes, kas nav pilnībā izmantotas, un tādēļ pāreju pie nākošā varianta.

3. variants - iedzīvotāju iesaistīšanās sabiedriski politiskos procesos jeb pilsoniskas sabiedrības izveidošana.

Iespējams, ka Rietumu demokrātisko valstu ekonomiskajam uzplaukumam zināmā mērā jāpateicas valsts pārvaldes sistēmai, kam pamatā ir pilsoniska sabiedrība - sabiedrība, kur katrs tās loceklis apzinās savas iespējas caur dažādiem demokrātiskiem institūtiem ietekmēt procesus, vienlaicīgi uzņemoties zināmu atbildību valsts priekšā. Šāda sistēma no zila gaisa nenokrita, un tā bija jāizcīna ilgākā laika periodā, līdz gan „augšas”, gan „apakšas” saprata šāda modeļa izdevīgumu. Jēdzieni „augšas” un „apakšas” patiesi demokrātiskā un attīstītā sabiedrībā laikam ir nevietā, jo tur subjekts tiek vērtēts nevis pēc tā, cik spējis saraust un ar kādu auto pārvietojas, bet pēc pavisam citiem kritērijiem.

Vai Latvijā šādas sabiedrības iedīgļi ir? Stipras aizdomas, ka visas tās darba grupas ar sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem ir butaforija un kalpo acu aizmālēšanai. Lēmumi par lietām, kur apgrozās liela nauda kā, piemēram, banku pārņemšana vai vairāku desmitu miljonu vērti valsts iepirkumi, tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm.

Un citādāk arī nevar būt, jo, kā bija teikts iepriekš, pilsonisku sabiedrību neviens uz paplātes neatnesīs. Kā panākt, lai „augšas” sāk rēķināties ar visas sabiedrības interesēm? Pēc loģikas it kā ar to būtu jānodarbojas šīs sabiedrības ievēlētiem priekšstāvjiem - Saeimas deputātiem. Viņiem būtu jāizmeklē korupcijas skandāli, jāspiež tiesībsargājošās iestādes darboties efektīvi, jāpanāk savu partiju visnotaļ apsveicamo programmu īstenošana un skarbo ētikas kodeksu ievērošana (tiesiskums, caurspīdīgums, profesionalitāte utt., utml.)

Kā sokas šo pienākumu pildīšanā? Par tā saucamajām parlamentārajām izmeklēšanas komisijām savulaik rakstīja Pietiek un ne tikai-

http://www.pietiek.com/raksti/parlamentaras_izmeklesanas_negods

Tiesiskums? Lūdzu - svētdienas sižets par tiesu, kas „nepamanīja” paraksta trūkumu uz galvojuma līguma. Profesionalitāte ? Lūdzu - nule kā AS Latvijas Valsts ceļi valdē Olšteina iestūķētais „profs”.

Varbūt tie ir vienīgie gadījumi?

Tātad secinājums - sabiedrības priekšstāvji negrib vai nav spējīgi pildīt savus pienākumus. Nākošais secinājums - ja negrib, tad jāpiespiež, ja nevar, tad jāatbrīvo no smagās nastas. Un darīt to vajag ne jau tikai reizi četros gados.

Brīžiem liekas, ka vienīgie, kas pamana un runā par nebūšanām, ir mediji. Aktīvākie no tiem „bombī” valsts iestādes ar iesniegumiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka ļaudis par nebūšanām raksta medijiem, bet nevis Saeimas deputātiem, un Āboltiņai vien atliek radīt bēdīgu ģīmi par zemo uzticību.

Tas, ko dara mediji dotajā jomā, ir svētīgi, un paldies viņiem par to, tikai tas ir stipri par maz.

Varbūt atkal jauna partija ar nevainojamu programmu? Diez vai. Kaut kāds nogurums no tiem visiem reformatoriem.

Acīmredzot ir pienācis laiks sabiedrībai pašorganizēties, lai cīnītos par pilsonisku sabiedrību. Varbūt ir jau kādas sabiedriskas organizācijas, kas uzņemtos šīs funkcijas? Iebāzu degunu Delnas mājas lapā - http://delna.lv/

Garš saraksts ar veicamajiem pasākumiem. Kantoris dibināts 1998. gadā kā „sabiedriskā labuma biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt demokrātiskas sabiedrības veidošanos, sekmējot informācijas atklātību un korupcijas novēršanu”. Un kāds sausais atlikums?

Kas tur vēl? Providus? Arodbiedrības? Izskatās, ka nepareizie cilvēki nepareizā vietā un nepareizā laikā.

Tātad ir vajadzīgs kaut kas jauns ar pareiziem cilvēkiem. Skan banāli, bet tomēr - sabiedrībai pazīstami, gudri, relatīvi godīgi, neatkarīgi un ar valsts pārvaldes virtuves pārzināšanu.

Šis raksts tapa zināma mēra sakarā ar 20. janvārī ieplānoto Tautas saietu –

http://nra.lv/latvija/politika/86777-manifestacija-par-tautas-dzivibu-top-zimigos-apstaklos.htm

Neuzstāju, ka viss sarakstītais šeit ir objektīva patiesība, tomēr klusībā ceru , ka, ja kaut kas noderīgs, tad nonāks līdz dzirdīgām ausīm un pasākums neaprobežosies ar fakta konstatāciju „tā dzīvot nevar” un aicinājumu „garīgi attīrīties”, par ko politiskās maukas un viņu suteneri-kampēji tik ciniski nosmīnēs, bet sekos rīcības programma vismaz ideju līmenī.

Novērtē šo rakstu:

0
0