Iesaki rakstu:

Apritot četriem mēnešiem kopš Krievijas militārās invāzijas Ukrainā, varam atskatīties uz to, kā Ukrainas sabiedrība mainījās iepriekšējos gados pirms šī iebrukuma un kā padarīja sevi spējīgu izturēt masīvo pārspēku. Tālāk lasāmie ir fragmenti no topošās grāmatas “Ukrainas vēsture”, kas aptver visu Ukrainas vēsturi no akmens laikmeta līdz “Azovstaļ” aizstāvēšanai un šobrīd atrodas tipogrāfijā, tāpēc lasītājus sasniegs līdz jūlija beigām. No pašas pēdējās nodaļas “Revolūcija, aneksija, karš: Ukrainas cīņa par savu nākotni”:

Priekšvēlēšanu periods 2019. gada sākumā parādīja, ka Ukrainas sabiedrībā beidzot ir apstājies politiskais svārsts, kas lika vēlētājiem mētāties starp Rietumiem un Kremli ik pēc pieciem gadiem. Tagad jau trīs populārākie kandidāti bija Volodimirs Zelenskis, Petro Porošenko, Jūlija Timošenko — ārpolitikas ziņā visi uz Rietumiem orientējušies kandidāti, un tikai nepilnus 12% spēja savākt pretēju ģeopolitisku orientāciju pārstāvošais Jurijs Boiko.

Drīz pēc tam Augstākās Radas vēlēšanas parādīja to pašu: no vismaz sešām partijām ievēlētie deputāti bija eiroatlantiski savā ārpolitikā, kamēr tikai divas prokremliskas partijas varēja atskaitīties Kremlim par astoņreiz mazāku mandātu skaitu un nulles ietekmi uz Ukrainas politiku. Vecie politiķi nemainījās, toties izmainījās vēlētāji — un līdz ar to izvēlēja citus savus priekšstāvjus. Krievijas iebrukuma atvairīšanā vēlāk tas izrādījās ārkārtīgi noderīgi.

Pēc ievēlēšanas gan Zelenskis, gan viņa partija rūpīgi distancējās no iepriekšējās Ukrainas politikas un tās pārstāvjiem, kas gan pašu mājās, gan ārzemēs visiem asociējās lielākoties ar ne to labāko kompetenci un nebeidzamiem korupcijas skandāliem. Slēdzot vēl Janukoviča laikā negatīvu reputāciju iemantojušu iestādi ar nosaukumu “Prezidenta administrācija”, Zelenskis izveidoja vienkāršu “prezidenta ofisu”. Tajā darbā pieņēma spējīgus cilvēkus lielākoties no radošām profesijām (producentus, režisorus, autorus) vai pieredzējušus speciālistus (juristus un profesionālos armijniekus). No pensijas izvilka astoņdesmitpiecgadīgo eksprezidentu Kravčuku, kurš bija slavens ar savu ārkārtīgi mierīgo un diplomātisko pieeju jebkurai smagai problēmai, lai viņš piedalītos Minskas sarunu procesā. Taču Zelenska ofisā nevarēja ieraudzīt nevienu pašu profesionālo politiķi, kam vienalga, kurā partijā sastāvēt, ka tikai atrasties jebkādā varas pozīcijā, vai bezsejainus “biroja planktona” pārstāvjus; jāpiezīmē, ka sabiedrība šo jaunā prezidenta pieeju nesaprata līdz pat Krievijas pilnmēroga iebrukuma sākumam.

Jau pēc dažiem mēnešiem Zelenska komandā iestājās pat tādi cilvēki, kas līdz tam publiski bija izteikušies pret viņu, — piemēram, IT uzņēmējs Dāvids Arahamija, kurš uzskatīja, ka Zelenskim kā populāram māksliniekam jāpaliek uz skatuves un nevis jāiet politikā; pēc vairākām saspīlētām domu apmaiņām viņš pats iestājās “Tautas kalpu” partijā, iekļuva Augstākajā Radā un kļuva par frakcijas priekšsēdētāju, kurš parlamentā koordinēja prezidenta politikas ieviešanu. Armijas izlūku un psiholoģijas lektoru Oleksiju Arestoviču, kurš 2019. gadā precīzi analizēja, kādos veidos Krievija klusībā gatavo neizbēgamu pilnmēroga karu Ukrainā un kurš nepavisam nebija Zelenska piekritējs, mētāja pa dažādiem posteņiem, līdz viņš kļuva par prezidenta ofisa padomnieku savu profesionālo prasmju, nevis izdabāšanas dēļ. Zelenskis savā tuvumā neturēja glaimotājus un pielīdējus — viņš bija pieradis nopelnīt tautas atzinību tiešā ceļā, tāpēc glaimotāji ofisā nebija nepieciešami.

“Pēcpadomju sabiedrība”? Vairs ne gluži

Sabiedrībā tikmēr turpinājās kvalitatīvās izmaiņas, kas atspoguļojās ekonomikā. To bezkaislīgi parādīja valsts bagātāko uzņēmēju saraksts: augšgalā arvien bija atrodami “vecie” oligarhi no deviņdesmitajiem, kas bija saprivatizējuši valsts uzņēmumus un tos attīstījuši (Rinats Ahmetovs, Viktors Pinčuks, Dmitro Firtašs, Viktors Medvedčuks u.c.), taču viņus jau sāka apdzīt brīvajā tirgū miljardos mērāmus panākumus guvušie — mazumtirdzniecības tīklu un lielo agroholdingu īpašnieki, tādu tiešsaistes servisu kā “Revolut”, “GitLab” un “Grammarly” dibinātāji, kā arī no IT “startup” miljonāra par kosmiskā transporta “startup” miljardieri kļuvušais Makss Poļakovs. Samazinājās valsts atkarība no Krievijas tirgus, uzlabojās tirdzniecības bilance ar Eiropas Savienību, Āziju, Vidējiem Austrumiem. Tas atainojās dzīves līmeņa pieaugumā — pat vissliktākajos periodos attīstītāji turpināja jaunu daudzdzīvokļu namu kvartālu izbūvi pilsētās, ciematu un piepilsētu izbūvi blakus lielpilsētām, kamēr valsts finansēja šoseju, tiltu un citas infrastruktūras izbūvi zem “Dižās būvniecības” (“Велике будівництво”) kampaņas nosaukuma.

Ukraina kopumā sekmīgi pārvarēja koronavīrusa pandēmiju, kas radīja lielākas izbailes nekā faktiskas problēmas: saslimušo un mirušo skaits vidēji uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, salīdzinot ar citām valstīm, bija samērā viduvējs, pat zemāks nekā Itālijā un citās vairāk attīstītās valstīs. Visās malās vaļā vērās angļu valodas kursi, tā kā Baltijā deviņdesmitajos, un darbiniekus izķēra jebkurā no reālās ekonomikas sektorā strādājošajām profesijām. Tomēr saimnieciskā attīstība joprojām neaizsniedza mazturīgos iedzīvotājus, jo īpaši invalīdus un pensionārus lielpilsētās, kam kaut vai dabasgāzes un elektrības cenu izmaiņas par 20% varēja būt katastrofālas. Joprojām turpinājās “zarobitčanu” — uz Eiropas valstīm peļņā braucošu ukraiņu — plūsma pāri robežām, ko neapturēja pat pandēmija, un valsts makroekonomiskā ziņā lielā mērā bija atkarīga no citās valstīs strādājošo ukraiņu naudas pārskaitījumiem uz tēvzemi. Turklāt milzīgs skaits Ukrainas pilsoņu no iepriekšējām desmitgadēm bija iestrēguši Krievijā, kur strādāja celtniecībā un citās profesijās. Viņi lielākoties nāca no Ukrainas austrumu apgabaliem, krievu valoda bija viņu dzimtā, un viņiem ne vienmēr radās motivācija atgriezties tēvzemē. Doma par pievienošanos daudzos desmitos valodu runājošajai Eiropas Savienībai ar tās regulārajiem praidiem, apzināti labprātīgu nodokļu maksāšanu un bārdainu sieviešu uzvarām “Eirovīzijā” viņiem palika sveša, nesaprotama un noraidāma.

Krievija saasina spiedienu

Izlūkdienesti gan Ukrainā, gan Rietumos ieguva jaunas un jaunas norādes, ka Krievija gatavojas pilnmēroga karam. Testējot savas uzbrukuma spējas, Ukrainas gatavību un Rietumu reakciju, Krievija 2021. gada gaitā rīkoja arvien intensīvākas armijas mācības Ukrainas un NATO valstu robežu tuvumā, iesaistot arī Baltkrieviju. Kad tika sasniegta maksimālā “militāro mācību” kapacitāte, tad atjaunoja saspīlējumu uz Perekopa un Donbasā, intensificēja apšaudes no ORDLO puses, bez kādas maskēšanās sāka pārmest uz Ukrainas robežas pusi regulāro karaspēku no visām Krievijas malām, līdz sakoncentrēja iebrukumam tādu tehnikas, ieroču un kaujinieku masu, kāda nebija redzēta kopš 2014. gada vasaras kaujām. Separātisti demonstratīvi pārkāpa oficiāli it kā joprojām eksistējošo pamieru. Viltus ziņu un visādu “feiku” pētnieki ziņoja: to līmenis pat pārsniedz Krimas aneksijas laika izdomājumu tiražēšanas līmeni.

Šajos apstākļos 2021. gada vidū Zelenskis, atgriezies no kārtējā regulārā brauciena uz frontes līniju, iefilmēja desmit minūšu uzrunu tautai, kuras beigās pārgāja uz krievu valodu un tad atpakaļ uz ukraiņu, kā viņš tolaik vēl darīja, lai uzrunātu arī krievvalodīgos iedzīvotājus un tos, kas palikuši Donbasā. Taču šoreiz viņš vienā palīgteikumā pievienoja vārdus: “Es piekrītu domai, ka ir vajadzīgs samits, un uzaicinu Krievijas prezidentu Putinu uz divpusējo tikšanos… Donbasā!”

Krievijas prezidents nobijās no šī uzaicinājuma — nekāda tikšanās uz frontes līnijas Donbasā, protams, nenotika. Sarunu vietā Putins gatavoja karu. Tas nozīmēja Krievijas iedzīšanu atpakaļ pagātnē. Salīdzinoši mūsdienīgais Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš vienmēr centās runāt ar sabiedrību, pat ja viņam nekas pozitīvs nebija sakāms (“Naudas nav, bet jūs turieties!”), jau bija nomainīts pret Mihailu Mišustinu, kas līdz ar sava kabineta ministriem izskatījās un izturējās kā izkāpuši no Brežņeva ēras. Pēc neveiksmīga noindēšanas mēģinājuma cietumā nonāca galvenais opozicionārs Aleksejs Navaļņijs, kam sekoja citi, bet vēl atlikušos brīvdomātājus, žurnālistus un blogerus pēc viņu pārstāvēto mediju un sabiedrisko fondu slēgšanas pašus kratīja un solīja ieslodzīt, lai viņi būtu spiesti pamest Krieviju un lai nepastāvētu vairs nekāda veida kaut cik organizēta opozīcija, kura varētu iebilst pilnmēroga uzbrukumam Ukrainai.

To redzot, Ukrainas vadība arī gatavojās, rotējot dažādas amatpersonas uz jaunām pozīcijām, daudzas zināmas sejas nomainot ar jaunām. Piemēram, kārtējo reizi nomainīja ģenerālprokuroru, Nacionālās bankas vadītāju, visus ministrus — dažus pat pa vairākiem lāgiem. Augstākās Radas spīkeru Dmitro Razumkovu, kurš sāka virzīt pats savu politiku un ko Zelenskis raksturoja “vairs ne kā mūsu komandas biedru”, atcēla no amata, vietā apstiprinot Ruslanu Stefančuku. Jauneklīgo tehnokrātu un juristu Oleksiju Hončaruku premjerministra amatā nomainīja pieredzējušāks tehnokrāts un biznesa topmenedžeris Deniss Šmihaļs. Nomainījās pat prezidenta ofisa vadītājs: advokāta Andrija Bohdana vietā nāca starptautisko attiecību speciālists Andrijs Jermaks. Visos vadošajos amatos cits pēc cita parādījās cilvēki, kuru prasmes bija noderīgas ne tikai miera laikā, — piemēram, par okupēto teritoriju reintegrācijas ministri un vicepremjeri kļuva Irina Vereščuka, kuras pirmā izglītība bija iegūta militārajā akadēmijā Ļvivā un kas piecus gadus bija nodienējusi armijā kā kadru virsniece, pirms sākt darboties pašvaldību politikā un rakstīt par to disertāciju.

Prezidents pēc ilgstošām pārdomām sāka atklātu cīņu ar prokremliskajiem politiķiem. Uz viņu līdzzinātāju vārdiem reģistrētos TV kanālus un citus biznesus sāka pārbaudīt, vai tie nav saistīti ar naudas “injekcijām” no Maskavas caur ofšoriem, — jo īpaši “Putina kūma” Medvedčuka biznesa impēriju. Prokrieviskais videoblogeris Anatolijs Šarijs, kurš dzīvojās pa saulaino Spāniju, bet bija paspējis nodibināt Ukrainā “vatainu” partiju ar nosaukumu “Šarija partija”, tika izsludināts starptautiskā meklēšanā. Dīvainā kārtā, lai arī atklāta valsts struktūru izmantošana politisko konkurentu apkarošanai demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī nav pieļaujama, Ukrainas sabiedrība to atbalstīja — Zelenska reitings pieauga: prokremliskie politiķi un viņu partiju izstrādājumi sabiedrībai bija tik ļoti apriebušies, ka sabiedrības vairākums atbalstīja Kremļa līdzskrējēju izolāciju.

Gatavojoties iebrukumam, Krievija mēģināja aplikt ar savām vienpusējām sankcijām dažādus Ukrainas politiķus, tajā skaitā pat sev simpatizējošus deputātus un oligarhus — piemēram, bijušo Janukoviča administrācijas galvu, tagadējo deputātu Ļovočkinu vai miljardieri un deputātu Novinski. Izveidojās paradokss: Krievijā dzimušais un karjeru uzsākušais tās sabiedrotais Novinskis, kurš tikai 2012. gadā bija naturalizējies Ukrainā un visādos veidos stiprināja Maskavas patriarhātu, bija sankciju sarakstā Krievijā, kamēr Eiropā viņš bija starp Ukrainas delegātiem Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā. Vēlāk Krievija sankciju sarakstu paplašināja, iekļaujot tajā vēl citus savus politiskos atbalstītājus Ukrainas iekšienē — Vilkulu, Murajevu un pat Koļesņikovu, kurš savulaik bija panācis krievu valodai “reģionālo” statusu Ukrainā, ko pēc revolūcijas Konstitucionālā tiesa atcēla.

Kremļa kara plāni

Pazīmes, ka Krievija gatavo pilnmēroga karu, krājās arvien lielākā skaitā. Krievija vairākkārt rīkoja arvien vērienīgākas militārās mācības, iesaistot tajās baltkrievu armiju, to noslēgumā paziņojot, ka krievu karaspēks tomēr neatgriezīsies savās pastāvīgajās dislokācijas vietās dažādās Krievijas malās, bet paliks Baltkrievijas Republikas teritorijā. Maskava decembrī izvirzīja Rietumiem ultimātu, pieprasot “apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem” un noārdīt visu, kas sasniegts Baltijas valstīs, Polijā un Austrumeiropā, izvest no šīm valstīm visu personālu un “atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja uz 1997. gada 27. maiju”, tas ir, pirms NATO paplašināšanās sākuma. Šeit pirmoreiz Vladimirs Putins piedraudēja ar “militāri tehniskiem pasākumiem”.

NATO dalībvalstis uz to paziņoja, ka pat negrasās apspriest šīs prasības un nesniegs nekāda veida rakstisku atbildi uz tām, atbildēšanas vietā izsakot gatavību runāt par ieroču kontroli, raķešu neizvietošanu un par “pasākumiem savstarpējās uzticības stiprināšanai”, kaut arī situācijas izvērtējumu precīzāk raksturoja Lietuvas ārlietu ministra frāze: “Krievija nav superlielvara, Krievija ir superproblēma”. Ukrainas ārlietu ministrs pēc kādas konferences jau iepriekš bija izteicies — “Pēc rokas paspiešanas Krievijai vajag pārskaitīt savus pirkstus!”

Tuvojoties Ziemas olimpiskajām spēlēm februārī Ķīnā, visā pasaulē pārskatīja iespējas un argumentus, vai arī šoreiz Krievija uzbruks olimpisko spēļu laikā. (Atklāšanas ceremonijā brīdī, kad stadionā ienāca un tika sveikti Ukrainas sportisti, Putins demonstratīvi “aizsnaudās”.)

Ukraina izmantoja invāzijas atlikšanu savā labā, veidojot teritoriālās apsardzības sistēmu. Katrā pilsētā un apgabalā tika izveidots tāds kā štābs, kurā iebrukuma, katastrofu vai citu nelaimju gadījumā varēja sapulcēties visi gribētāji, kas tobrīd nedienēja aktīvajā dienestā, un savā tuvākajā Teritoriālās apsardzības vienībā saņemt ekipējumu vai ieročus atbilstoši paredzamo draudu raksturam. Pilsētās un laukos tika izvietoti ieroču un munīcijas krājumi tur, kur tādi līdz tam nebija izveidoti. Tika slīpēta sadarbība starp militārajām apakšvienībām, specdienestiem, civilajām iestādēm, volontieru organizācijām un citām sabiedrības struktūrām. Ārpolitikā Ukraina jau mēnešiem ilgi pirms invāzijas sākuma ilgstoši un uzstājīgi pieprasīja piegādāt no ārzemēm tāda veida ieročus, kādus uz vietas neražoja, un Polija ar Baltijas valstīm atsaucās pirmās — ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Putina plāns tika īstenots uzreiz pēc Olimpisko spēļu noslēguma. Nākamajā dienā Krievijas Federācija paziņoja, ka atzīst Luhanskas un Doņeckas “tautas republiku” neatkarību un izveidošot ar tām diplomātiskās attiecības. Tajā pašā pirmdienas vakarā Putins iesūtīja Krievijas armiju L/DNR teritorijā, pēc astoņu gadu izlikšanās to atzīstot oficiāli, kā aizbildinājumu izmantojot “miera uzturēšanu”. Atbildot uz to, otrdien Ukrainā sāka atjaunot dienestā armijas rezervistus, kā arī izsludināja 30 dienu ārkārtas stāvokli. Valsts bagātākais cilvēks Rinats Ahmetovs rādīja visiem piemēru, brīvprātīgi iemaksājot valsts kasē miljardu kā nodokļu avansu. Krievija pastiprināja savus absurdos propagandas izdomājumus par “neonacistiem pie varas Ukrainā” un “rusofobiju, krievu valodas nīdēšanu”, uz ko nākamajā dienā Ukrainas ebreju izcelsmes prezidents atbildēja ar runu krievu valodā.

23. februāra vēlā vakarā Antonova lidlaukā pie Hostomeļas nolaidās pēdējā militārā lidmašīna, kas no NATO bāzes Lielvārdē ieveda “Stinger” raķetes ienaidnieka lidaparātu notriekšanai. Īsi pirms pusnakts tās pabeidza iekraut glabātuvē. Šajā laikā Zelenskis atvadījās no Polijas prezidenta Andžeja Dudas, ar ko bija paspējuši kļūt par ciešiem draugiem: “Ir ļoti iespējams, ka mēs satiekamies pēdējo reizi.”