Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāds jautās – vai šim jautājumam ir kāda tieša saistība ar 6. oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām Latvijā? Jā, ir. Vistiešākā saistība. Šoreiz, iespējams, īpaši daudzi savu izvēli izdarīs akla naida vai dziļa aizvainojuma vadīti.

Abas ir cilvēcīgas emocijas, un nevar noliegt, ka aizvainojumam un šaubām pašreizējā vara ir devusi gana daudz iemeslu. Tomēr gudri cilvēki zina, ka naids un aizvainojums ir slikti padomdevēji. Vēsturē zinām piemērus, kad tā tika izraisītas milzīgas katastrofas.

1933. gadā Vācijā cilvēki, aizvainojuma, akla naida un masīvas propagandas apdullināti, 43,9% balsu atdeva radikālajiem populistiem – nacistu partijai. Pretēji bieži apgalvotajam, tie nebija visi vācieši, bet nacistiem ar to pietika, lai sagrābtu varu, atņemtu pilsoņiem brīvību un beigās izraisītu globālu katastrofu. Bet visa pamatā tam tomēr bija lielas daļas vēlētāju akls naids un aizvainojums, kas nomāca veselo saprātu. Un pazudināja to.

Vai tam tiešām ir kāda saistība ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Protams, nevar apgalvot, ka situācija ir identiska – Latvija nav gluži 30. gadu Vācija. Tomēr situācija nenoliedzami ir sarežģīta, un pat tie, kuri netic vulgāriem populistiem, mokās ar šaubām par labāko izvēli.

Daļa ir tik apmulsuši, ka var vispār nepiedalīties vēlēšanās, kas Latvijas ap­stākļos būs tieši tas, ko vēlas demokrātijas ienaidnieki – ne velti Putina režīmam draudzīgie mediji ir gadiem ilgi kultivējuši domu par Latviju kā neizdevušos valsti. Apātijas un vilšanās līmenis ir nepieredzēti augsts, un ir pamats domāt, ka šāds noskaņojums ir apzināti veicināts.

Ko šajā situācijā iesākt, kā izdarīt gudru un atbildīgu izvēli? Ir dažas pārbaudītas receptes, kas sevi pierādījušas attīstītās, gudrās valstīs, piemēram, Somijā. Viņi nekad nav sirguši ar lieku sentimentu un kritikas trūkumu pret saviem politiķiem. Tas gan nekādi nenozīmē, ka viņi pat domās sāk šaubīties par savu valsti. Tāpat tas nenozīmē, ka somi nespēj atšķirt graudus no pelavām. Viņi vienkārši saprot, ka izvēle jāizdara ar aukstu un racionālu prātu, neļaujoties pārkarsētām emocijām.

Tieši šo pašu recepti derētu ielāgot vēlētājiem Latvijā. Vispirms ir jākonstatē, ka, tāpat kā neviens nav redzējis Sniega cilvēku, tāpat dabā neeksistē ideāli cilvēki, īpaši jau politiķi. Neviens normāls cilvēks savu dzīvi nav uzrakstījis tīrrakstā, katram ir bijušas savas kļūdas, katram ir savas nepilnības. Tas vienādi attiecas uz politikas veterāniem un tiem, kuri sevi lepni dēvē par „jaunajām sejām”.

Uz deputātu kandidātiem ir jāspēj skatīties ilgtermiņā – vai pieredze, paveiktais sabiedrības labā kopumā ir vairāk, nekā trūkumi, kļūdas vai kādas apšaubāmas biogrāfijas epizodes. Jājautā – vai viņš ir vai nav spējīgs palīdzēt valstij attīstīties virzienā, kas būtu izšķiroši svarīgi? Kādi ir bijuši viņa iepriekšējie panākumi?

Ir politiķi, kuri, iespējams, neuzrunā tīri cilvēcīgi, un arī pasaules redzējums atšķiras, bet kopumā viņu paveiktais ir bijis daudz vērtīgāks nekā cilvēcīgi simpātiskāka, bet citādi neizdarīga politiķa veikums.

Līdzīgi ir ar politiskajām partijām – neviena nav un nebūs ideāla. Katrā atradīsies kāds politiķis, kuru labāk redzam ejam, nekā nākam. Bet tieši tāpēc vēlēšanu biļetenos ir paredzēta iespēja ar „plusu” vai „mīnusu” vērtēt katru konkrēto politiķi. Tieši tāpat jāskatās, cik partija kopumā ir spējīga vai nespējīga palīdzēt valstij attīstīties mums visiem svarīgos virzienos? Pat ja tai ir bijušas nepatīkamas kļūdas un šaubīgas izvēles.

Jāspēj izvērtēt, cik konkrētā partija ir spējīga apzināt savas kļūdas, un vēlētājam jāspēj izvērtēt partijas labo un slikto darbu bilance. Ja pirmo ir vairāk nekā otro, tad šīs partijas izvēle ir apdomāšanas vērta. Jo atceramies – ideāli cilvēki, politiķi, partijas dabā neeksistē.

Un te mēs nonākam pie pašas svarīgākās receptes atbildīga balsojuma izvēlē. Vispirms jāatceras, ka nav stāsts par izvēli starp mazāko un lielāko ļaunumu. Politiķi ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie un visā visumā ļaunu nevienam apzināti nevēl.

Izņēmumi ir, kad kāds atsevišķs politiķis ir nonācis parlamentā personīgas atriebības kāres vadīts vai pat kāda partija izveidota, lai pildītu citas valsts uzdevumu – šķelt un kūdīt Latvijas sabiedrību. Bet tie drīzāk ir izņēmumi, un vēlētājiem ir jādara viss, lai šādas partijas vai politiķi netiktu pielaisti varas tuvumā.

Tad kāda varētu būt īstā recepte, lai pieņemtu iespējami atbilstošāku lēmumu, kurai partijai uzticēt savu balsi? Vispirms vajadzētu sākt ar to, ka atbildam paši sev – kas mums personīgi, tuviniekiem, valstij kopumā ir vissvarīgākais? Definēt – svarīgākos uzdevumus, mērķus, – savu personīgo Latvijas nākotnes redzējumu. Tas nav tik sarežģīti, kā izklausās. Lielie kopējie, tā dēvētie Virsmērķi ir zināmi. Tie būtu:

– Latviešu un Latvijas kā valsts ilgtspēja. Lai Latvijas valstī arī nākotnē sekmīgi varētu attīstīties un nākamajām paaudzēm tiktu nodota latviešu valoda, kultūra, tradīcijas. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur to var pilnvērtīgi darīt, un tā ir mūsu atbildība ne tikai nākamo paaudžu priekšā, bet arī domājot par Eiropas unikālās identitātes sargāšanu – latviešu valoda pieder pie Eiropas civilizācijas unikālā mantojuma. Par šo uzdevumu domājot, mums ir jālūkojas uz politiķiem, kuri konsekventi un atbildīgi ir strādājuši un aizstāvējuši demogrāfijas jautājumus. Latvija joprojām atpaliek no atbildīgāko ES valstu attieksmes par atbalstu ģimenēm ar bērniem. Bet labā ziņa ir tā, ka pēdējos gados ir panākts nozīmīgs progress uz labo pusi. Joprojām nepietiekami, bet nozīmīgi ir pieaudzis atbalsts likumdošanā, valsts budžetā un kopējā attieksmē. Tas ir devis rezultātus – Latvijā šobrīd ir kopš neatkarības atjaunošanas vislielākais daudzbērnu ģimeņu skaits, vidējais bērnu skaits ģimenē šobrīd ir virs vidējā ES līmeņa. Labā ziņa ir tā, ka ir zināmi politiķi, kuriem šis jautājums ir bijis principiāli svarīgs, un viņi to ir pierādījuši darbos un arī politiskās cīņās.

– Latvija kā izglītotu bērnu, nākamo paaudžu zeme. Izglītība nenoliedzami ir viens no vissvarīgākajiem mērķiem ilgtspējīgas, gudras valsts attīstībai. Arī šajā ziņā ir panākts skaļi neizziņots, bet ievērojams progress. Pirms kāda laika diezgan liels pārsteigums izrādījās fakts, ka Igaunija ļoti prestižajā starptautiskajā PISA pētījumā (Programme for Individual Student Assessment) ierindojās starp TOP 3 pasaules valstīm ar visizglītotākajiem bērniem pasaulē. Igaunijas izglītības sistēma izrādījās konkurētspējīga ar tādām valstīm kā Somija un Dienvidkoreja. Šī ārkārtīgi nozīmīgā sasnieguma pamatā bija pirms 7-8 gadiem veiktā izglītības sistēmas reforma. Kā reiz teica bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri: „Vislabākais ieguldījums nevienlīdzības mazināšanā ir investīcijas izglītībā.” Protams, igauņi neizgudroja divriteni no jauna – viņi veiksmīgi pārņēma un adaptēja Somijas, Īrijas un citu valstu labākos piemērus. Un tas ir devis rezultātus. Šobrīd Latvijā konkrēti politiķi, konkrēta partija ir panākusi, ka ir izstrādāta ļoti līdzīga izglītības reformas programma „Skola 2030“. Tā ir līdzīga Igaunijas reformai – arī Latvijas gadījumā tā balstās Ziemeļvalstīs un tai pašā Igaunijā pārbaudītajos risinājumos. Šobrīd programmai vēl pietrūkst pilnīga politiskā atbalsta, bet ir izdarīts ļoti daudz, lai mūsu bērniem būtu iespējams tikt pie pasaulē, iespējams, vislabākā izglītības modeļa. Šis darbs ir veiksmīgi uzsākts, un ir politiķi, kuri gatavi par to cīnīties.

– Latvijas aizsardzība. Tas nav noslēpums, ka Latvijas aizsardzība līdz 2014. gadam nebija nopietna. Pretēji NATO sabiedrotajiem solītajam Latvija aizsardzības vajadzībām tērēja nepilnu 1% no IKP. Infrastruktūra sabiedroto spēku uzņemšanai bija nesakārtota un sistēmiski neskaidra. Pat elementāru kazarmu pietrūka. Kopš 2014. gada situācija ir būtiski mainījusies – aizsardzības budžets ir pieaudzis līdz nepieciešamajiem 2%, veiktas nozīmīgas investīcijas aizsardzības infrastruktūrā, būtiski uzlabojies atbalsts Zemessardzei. Un mēs redzam politiķus, kuri pēdējos gados šajā ziņā ir daudz paveikuši un gatavi šo darbu turpināt.

– Sabiedrības saliedētība, integrācija. Viena no smagākajām, no padomju laikiem mantotajām problēmām ir sabiedrības sašķeltība. Galvenā un nozīmīgākā plaisa ir valodu jautājums. PSRS okupācijas laikā latviešu valodu neprata teju 80% cittautiešu. Pamata iemesls tam bija pilnīgi segregēta sabiedrība, kas sākās jau ar skolu. Krievu valodā runājošie mācījās krievu skolās, kur latviešu valoda tika mācīta ļoti formāli. Rezultātā izveidojās unikāli sašķelta sabiedrība – divas tautas dzīvoja viena otrai blakus, bet katra uz savas planētas. Ļoti dabiski, ka latvieši nespēja cienīt cilvēkus, kuri teju vai visu mūžu nodzīvojuši Latvijā un tā arī nav spējuši iemācīties latviešu valodu. Savukārt lielākai krievu daļai latviešu valodu jau pieaugušā vecumā iemācīties bija ļoti grūti, jo krievu valodas izplatība sadzīvē bija pašpietiekama. Valodas apguvi neveicināja arī Krievijai draudzīgi politiķi, kuriem izdevīgāk bija saglabāt sašķeltu sabiedrību. Šī tēma ir atsevišķa raksta vērta, bet skaidrs viens – valodu sašķeltība Latvijā ir teju vai Gordija mezgla cienīga problēma. To varēja tikai un vienīgi pārcirst – izlēmīgi pārejot uz izglītību vienā – valsts valodā. Jo visi iepriekšējie mēģinājumi uzlabot krievu jauniešu latviešu valodas zināšanas bija izrādījušies nesekmīgi. Sašķeltības atbalstītāji ir publiski melojuši, ka krievu skolu absolventi latviešu valodu zinot labi. Patiesībā oficiālā statistika apliecina pretējo. Izrādās, ka vēl 2016. gadā vismaz 23% no krievu skolu beidzējiem latviešu valodu nezināja labā līmenī. Teju ceturtā daļa šo jauniešu valsts valodu pārvaldīja sliktā līmenī, kas faktiski aptumšoja viņu pilnvērtīgas attīstības iespējas dzimtajā zemē. To vajadzēja mainīt. Valsts valodas vispārēja prasme ir izšķiroša atslēga sabiedrības vienotībai. Tikai tā mēs viens otru varam saprast, sadzirdēt un sarunāties. Tas ir vienīgais ceļš, kā nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa var izrauties no Kremļa propagandas smadzeņu skalošanas tīmekļiem.

Visbeidzot – viens no vissvarīgākajiem Latvijas sekmīgas attīstības un stabilitātes virsuzdevumiem – nosargāt mūsu integrāciju Eiropas civilizācijas kopējā telpā. To garantē Latvijas atrašanās Eiropas Savienībā un NATO. Pašreizējās varas partijas to nodrošina konsekventi un nešaubīgi. Latvija gadsimtiem ilgi ir bijusi daļa no Eiropas civilizācijas, tās kultūras telpas. Katra nonākšana Krievijas ietekmes orbītā ir nesusi postu un katastrofas. Pašreizējie Kremļa saimnieki nenogurstoši cenšas mūs tur atkal ievilkt. Latvijai ir ārkārtīgi uzmanīgi jālūkojas, lai politisko varu neiegūst politikāņi, kuri vārdos sludina „Eiropas vērtības”, bet patiesībā pie pirmās iespējas iegrūdīs Latviju Maskavas apskāvienos ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ejot balsot šī gada Saeimas vēlēšanās, pilsonim uzmanīgi jāizvērtē Latvijas politiskā ainava – kuras partijas strādā šiem eksistenciāli svarīgajiem virsuzdevumiem, un kuras to vēlas satricināt. Partijas un politiķus var un vajag kritizēt. Tomēr ir racionāli un ar skaidru prātu jāizvērtē uzticība un mērķtiecība galvenajiem uzdevumiem. Tāpat jāskatās uz populisma un tā dēvēto „jauno spēku“ patiesajiem mērķiem.

Gatavojoties vēlēšanām ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, ļoti atbildīgiem, izdarot savu izvēli. Lai gan valdošās partijas ir pelnījušas kritiku par daudz ko – un daudziem iedzīvotājiem ir pamats būt aizvainotiem un sagaidīt labāku darbu – tomēr vēsi un racionāli jāizvērtē, kuri politiskie spēki ar darbiem ir apliecinājuši uzticību nākotnes virsuzdevumiem, un kuri šajā ziņā ir, maigi izsakoties, apšaubāmi.

Latvijas simtgades Saeimai ir jābūt ar garantiju Latvijas nākotnei, nevis jāļauj satricināt pamatus tiem, kuri to jau sen alkst. 6. oktobra vēlēšanas būs ļoti nozīmīga robežšķirtne, kuru mums jāpārkāpj atbildīgi un tālredzīgi, par spīti propagandas un šķeltnieku radītajam troksnim un jezgai.

Pārpublicēts no http://jaunagaita.net

Novērtē šo rakstu:

40
108