Menu
Pilnā versija
Foto

Vai žurnālisti sāks ar sevi?

Uldis Varnevičs · 22.08.2018. · Komentāri (28)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pašam zināmā mērā ir sajūta, ka šis raksts ir ne viena vien iepriekšējā teksta atkārtošanās. Tomēr solītam makā jākrīt un te būs manas pārdomas par Sandras Veinbergas rakstu «Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem». Paskatoties, ka autore ir komunikācijas zinātnes eksperte un profesore, diskusija latviešu tautas acīs ir diezgan nolemta, bet tāpēc jau klusēt neiešu. Pacīnīsimies par tiem ideāliem, par kuriem tā kā iestājās arī raksta autore. Piedodiet, gabals sanācis garš, īslasītājiem noteikti būs garlaicīgs.

Vispirms divas lietas – jā, tā ir pilnīga taisnība, ka brīva un pietiekami agresīva prese ir demokrātijas ļoti nopietna sastāvdaļa. Tas, kurš iestājas pret brīvu presi, ir cilvēks, kuram nepatīk demokrātija. Spilgtākais piemērs ir PSRS. Iedomājieties, ja visur atklāti rakstītu par nošaušanām, golodomoru, genocīdu, Gulagu un visu pārējo – tiešām šis režīms tik ilgi dzīvotu un jūs pats vēlētos palikt valstī, kur tas viss notiek?

Otra lieta – Donalda Trampa agresija pret presi tiešām ļauj daudziem politiķiem arī pašiem paziņot, ka preses informācija nav nopietna, to visu var ignorēt un dod iespējas veikt dažādas iespējas brīvas žurnālistikas ierobežošanai. Un arī tas ir nopietns demokrātijas drauds.

Bet tagad pieslēgsimies tomēr rakstam. Mani apvainojumi bija par vāju kvalitāti un ka nav vērts ticēt. Manā vērtējumā S. Veinbergas raksts atbilst klasiskai Latvijas partijas programmai – vispirms izvirzām lozungus, kuriem nevar nepiekrist. Un tad sākam spēlēties ar jēdzieniem, ar puspatiesībām un daudzus faktorus vispār izmetam un beigās sanāk kaut kas tāds, kam cilvēki tic, lai arī patiesībā tā arī nesaprot – kāpēc tic, jo ir tā sajūta, ka tā nav taisnība, bet pateikts tik skaisti, ka neticēt it kā nevar.

Ir vesela kaudze savādu citātu, kas patiesībā norāda uz to, kādā informācijas telpā dzīvo S. Veinberga, bet kam patiesībā ir ļoti maz sakara ar to, kāda ir patiesība. Piemēram: «Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus.» Ko nozīmē nemotivēti populāra persona? Tas nozīmē, ka S. Veinbergas informācijas telpā šī persona ir nepatīkama vai neliekas vērtības cienīga. Tas, ka ārpus šīs telpas šis cilvēks tomēr ir populārs, nezin kāpēc neliekas uzmanības vērts. Otrs – neparasti bieži nopeļ? Nopietni?! Ir saskaitīts? Izņemot Kaimiņu, to nopēlumu ir diezgan maz. Viena ikdienas ziņa Panorāmā, tad daži kašķīgi raidījumi un viss. Nekādas analītikas, izvērtēšanas utt. Un to arī parasti pamana tie, kas vēlas. Mana māmiņa un vēl tūkstoši un tūkstoši ieslēdz seriālus un pasūta jūs visus vienu māju tālāk.

«Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot vis.» Ir kāds iemesls, lai viņi saprastu? Visi tie uzsaukumi – apvienojieties, lai glābtu brīvo presi utt., ir diezgan muļķīgi. Vai nu tu esi cilvēkiem interesants, vai neesi. Atliek strādāt, lai tu būtu interesants.

Kopumā ievads ir pilns ar problēmām, kuras tādas nav un ļoti daudzām pašsaprotamām lietām. Var jau katru no tām analizēt un ir daudz punktu, kuros var piekrist. Tikai tas viss ir uzskaitījums, kuram atbilde nav – ko tālāk darīt?

«Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas nav vienmēr atradušies savu pienākumu augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.» Nopietni? Cik esmu pamanījis, tad vēl pēcpadomju telpā žurnālisti strādāja pamatīgi, bet tad nāca «Dienas» Ēlertes mode, Lemberga avīzes – un tā protams bija mediju vaina, vai ne? Esmu strādājis gan ar jaunās paaudzes žurnālistiem, gan ar vecās, uz kuru visas problēmas mēģina uzkarināt S. Veinberga. Vecajai paaudzei ir vismaz kaut kāda sirdsapziņa. Jaunajai tādas nav – ne prasmes, ne vēlmes strādāt, ne izpratnes par demokrātiju, preses nozīmi valstī – kas bija jāiemāca Latvijas universitātē un citur, kur šīs prasmes apgūst. Un te vainīgi izrādās mediji, par kuriem vispār visu laiku popularizē viedokli, ka viņi savas domas izplatīt nedrīkst, savu viedokli paust nedrīkst, tikai rakstīt, ko saka citi. Kad mēs tiesājāmies ar Iecavas novadu, pašvaldība savā izdevumā publicēja absolūti nomelnojošu rakstu, pilnu ar puspatiesībām un pat atklātiem meliem. Mūsu avīzes vadība tā arī neuzdrīkstējās uztaisīt nopietnu atbildes rakstu – nu kā tā neatkarīgs medijs tagad par sevi rakstīs! Mēs vēl aizvien klusējam un ļaujam sevi nomelnot. Esmu aprunājies pat ar citu pašvaldību vadītājiem – izrādās, viņi nezina to reālo situāciju Iecavas novadā, bet gan tikai pašas pašvaldības izplatīto un publicēto informāciju. Jo mēs par sevi taču nerakstīsim!

«Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.» Šis citāts vēl vairāk parāda, ka S. Veinberga dzīvo savā informācijas telpā. Piemēram minēšu vienu stāstu – mums uz redakciju piezvana cilvēks un nolamā, ka esam izdevuši šausmīgi negatīvu avīzi. Izmeklējamies un atrodam, ka avīzē uz 16 lapām ir tikai viens negatīvs teksts – divas 10 centimetru slejas 7. lapas kreisajā stūrī. Šajā gadījumā ir tieši tas pats – cilvēks redz to, ko pats vēlas. Ja tā būtu, tad «Ievas stāsti» nevarētu eksistēt. Un daudzi līdzīgi žurnāli un avīzes, kas dominē Latvijas preses telpā – es pat teiktu, ka vismaz 80 vai pat 90 procenti izdevumu. Un tas par politiķi skandāliem un atmaskošanu – tas ir sasodīti grūts un nepateicīgs darbs, ko viegli var veikt tikai tie mediji, kurus atbalsta kādi politiskie spēki, kas ir ieinteresēti konkrētas informācijas nopludināšanā. Tas nozīmē, ka brīvajā presē tas diez vai kļūtu par galveno rakstu tēmu un attiecīgi uzreiz iezīmē galveno problēmu – Latvijas prese lielākajā daļā gadījumu ir no kāda atkarīga.

Turklāt negatīvais cilvēkiem patīk. Divas rindkopas par to, kas nozagts, vai, vēl labāks, par to, ka kādas ir piekauts, vienmēr būs daudz populārākas par žurnālista veselas dienas darbu, kur stāstīts par pašvaldības vai kādas personas veiktajiem labajiem darbiem. Tur izstiepies vai saraujies – tādi ir fakti.

«Vai situāciju var labot? Protams, var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai.» Šim vispār nav nekāda sakara ar demokrātiju. Pareizais medijs, pareizā informācija, pareizā izglītība. Ja tas lasītājam neko neatgādina, tad jūs noteikti esat no postpadomju paaudzes. Palasiet vairāk par tiem laikiem. Jebkurš sabiedriskais medijs ir un paliek valdības rupors, lai arī ko kādam mēģinātu iestāstīt.

Tad no savas informācijas telpas autore mēģina pārmesties uz globālām problēmām. Pie D. Trampa. Ierasti ignorē daudzu D.Trampa paziņojumu iemeslus, runājot tikai par noteiktiem momentiem. Automātiski veido absolūti negatīvu tēlu, tai pat laikā pati ignorējot savu aicinājumu: «...nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki...». Kur viņi radīsies, ja pati strādā ļoti parasti.

«Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājiem“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu.» Tramps ir pirmais, kurš to vienkārši pateica tik skaļi un sabiedrība to nevarēja nepamanīt. CNN par to kritizē jau vairāk nekā desmit gadus un viņi nav vienīgie, kurus par to kritizē. Jā, D. Tramps to izmantoja kā pakāpienu, lai uzceltu nereālu apvainojumu piramīdu, bet arī kritizētie mediji neko neizmainīja savā darbībā.

«Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.» Es pat neprasīšu, kā D. Tramps viens pats to izdarīja. Kā jau teicu, mediji secinājumus neizdarīja. Un kas tie par medijiem, ja viens pats D. Tramps viņus tā var nokautēt?

«Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika «nopirktas» vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko.» Cik saprotu, autorei par šiem notikumiem nav nekādas saprašanas. Tā varētu būt vēl viena raksta tēma, bet īsumā pateikšu vienkārši – pircēji ātri pārliecināja, ka saprāta to visu pārvaldīt pietrūkst un atgriezās pie vecajiem ietekmes modeļiem. Kas vēl aizvien strādā ļoti labi. Vienīgais piemērs, kad tiešām agresīvi strādā vienam spēkam, ir pašreizējais «Dienas bizness» un tas vēl vairāk pierāda, ka Latvijas politiskajām aprindām nav izpratnes, kā veidot savu presi. «Trampisms» te ir kārtējais tukšais jēdziens, vienkārši iemests tāpat vien. Uzskatei.

«Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju - cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā.» Hm? Vai jums ir kāds piemērs, ka kaut kur tiešām reāli ir bijis tāds medijs? Vienkārši interesanti – nosauciet šo laikrakstu vai citu izdevumu, kas nebija finansiāli ietekmēts, interesējās par politiku un «cīnījās par varas un naudas alkatību publiskajā telpā». Ja nekļūdos, pēdējā laikam bija «Iskra». Lai gan arī tur tie stāsti ir dažādi.

«Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements, un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī.» Precizēsim – lai arī brīva prese ir demokrātiskas valsts sastāvdaļa, patiesi demokrātisku valstu pašlaik nav. Ir vairāk vai mazāk demokrātiskas un ASV nav ļoti demokrātisko valstu skaitā. Tur lielāka nozīme ir dažāda veida tiesībām, nevis demokrātijai. S. Veinberga vienkārši runā to, ko viņai ir pateikuši citi, bet neiedomājas, vai tā ir realitātē. Ir viens jautājums un viens piemērs no pēdējām ASV vēlēšanām, kas to ļoti labi raksturo.

1. Ja ASV ir demokrātija, kā tas sanāca, ka par prezidenta amatu pēdējās vēlēšanās cīnījās reāli divi no tā brīža nemīlētākajiem politiķiem ASV?

2. ASV laikraksti, atšķirībā no mūsu «brīvās preses», nekautrējas skaidri paust savu politisko nostāju, kas ir atkarīga gan no pašu žurnālistu pārliecības, gan no laikrakstu īpašnieku uzskatiem. Lamāt vai slavēt Klintoni vai Trampu tur bija ierasta lieta. Mums tas vienkārši ir neierasti – piemēram, tā strādā pašlaik tikai «Dienas bizness» un tas visdrīzāk šo avīzi Latvijā arī noraks. Mēs nevēlamies atšķirt avīzes nepolitisko un politisko saturu, kamēr ASV ir liela cilvēku grupa, kas aizšķir politiskās lapas prom un lasa tālāko. Tāpēc arī mums centīgi slēpj avīžu reālos politiskos īpašniekus un cenšas rakstus veidot tā, lai vismaz radītu kādu neatkarības sajūtu.

Vārdu sakot – šis citāts ir tīra vārdu spēle bez jēgas un satura. Paredzēt Satversmē var visu ko, bet, vai tas strādās, ir atkarīgs no sabiedrības.

«Žurnālistu uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu.» Dažas rindkopas augstāk kritizēja Latvijas presi par šo, tagad apgalvo, ka tas ir uzdevums, kas jāpilda. Nu taču būtu jāizdomā galu galā – vai tas ir labi, vai slikti. Nevis vienā vārdā – tas ir slikti, bet pēc brīža – tas ir labi.

«44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus». Tas ir diktatūras priekšvēstnesis. Hitlers sāka ar mazāku atbalstu. Un tas liecina par to, ka ASV ir problēmas. Tikai nezin kāpēc «brīvā prese» nevis runā par šīm problēmām, bet gan karo pret «Trampu». Atkal šis jautājums par kvalitāti – ja jau žurnālisti redz, ka nāk diktatūra, ir jāmeklē iemesli, jāizvērtē, kāpēc tas notiek, kuras problēmas valdība ignorē, kuras ir jārisina. Tā vietā notiek cīņa pret «Trampu». Diezgan smieklīgs pasākums brīdī, kad kļūst skaidri manāms, ka valstī ir milzīgas problēmas.

Tālāk S. Veinberga pamana, ka cilvēki ilgojas pēc stipras rokas. Atkal – nekādas analīzes, tikai tādi savādi secinājumi. «Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā.» Diez, kurā fermā itāļi gribēja atgriezties pēc 1. pasaules kara? Un latvieši 1934. gadā?

«Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru.» Sasodīts, tas nu gan ir jaunums. Mums Latvijā valdošās partijas visu laiku kūda latviešus pret krieviem, bagātos pret nabagiem, pilsētas pret laukiem, uzņēmējus pret darbiniekiem – galvenais sašķelt visus pēc iespējas vairāk. Un te pēkšņi un negaidīti – Tramps. Kāpēc nepaņemt un nepaskatīties uz mūsu pašu «demokrātiskajām» partijām?

Vārdu sakot – stāsta otrā daļa ir liels «bla, bla, bla». Pati autore saviem aicinājumiem neseko. Kāpēc cilvēki aizvien vairāk izvēlas diktatūru un ko brīvā prese šajā jomā var darīt? Šajā tekstā nekādu normālu padomu nav, lai arī nav noslēpums, kas varētu situāciju uzlabot un ko ar šīm organizācijām, kas to varētu darīt, ir izdarījuši mūsu valsts «mediju eksperti». Nav reālas analīzes – kāpēc esam tik tālu nonākuši? Notiek nepārtraukta spēlēšanās ar jēdzieniem, pat nemēģinot saprast, vai tie atbilst realitātei.

Kā jau teicu – kā Latvijas partijas programma. Skaists, tukšs un bezjēdzīgs raksts. Te drīzāk tāpat kā KPV.LV jāprasa – vai žurnālisti ir gatavi sākt ar sevi?

Pārpublicēts no http://uldisvarnevichs.blogspot.com/

Novērtē šo rakstu:

57
12