Menu
Pilnā versija
Foto

Vara un izvēle

Rids Bruners · 27.05.2017. · Komentāri (57)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.

Šī raksta mērķis ir parādīt izeju no situācijas un dažus ceļus, ko šajā virzienā iet. Pamudinājums rakstīt radās pēc dažu priekšvēlēšanu interviju noskatīšanās portālā Delfi. Ko tur vērojam?

Ja kāds grib startēt vēlēšanās, tad jāiet pabučot roka anonīmā Nezinkā pārstāvim Jānim Domburam. Viņš uzdos labus jautājumus, drusku paņirgāsies, tomēr beigās it kā teiks, nu, labi, vari iet plūkties ar pārējiem.

Varbūt dzelzs Anniņa tiešām izķers zagļus Rīgas Domē. Vai tas ko mainīs? Esošajā varas sistēmā pieņemtie lēmumi diemžēl nav atkarīgi no deputātu izpratnes par godīgumu, kā arī no tautības, reliģijas, seksuālās orientācijas, politiskās pārliecības. Tie darīs to, ko tiem liks. Piemēram, anonīmajai varai ir gluži vienalga, vai deputāts zog vai nezog. Ja nezog, brauc ar sabiedrisko transportu, tad saka, nu, ko, imidžs cilvēkam tāds.

Reālo varu šeit saucu par anonīmu, jo minētajā piemērā ar vēlēšanu intervijām tā parāda mums savu seju tikai ar viena šovmeņa starpniecību. Tomēr attieksme pret mums, ko tā demonstrē pastarpināti ar attieksmi pret mūsu nākamajiem priekšniekiem, ir skaidri redzama. Anonīmajai varai ir precīzāks apzīmējums, bet par to turpinājumā.

Ko darīt?

Ir jāatmet cerība, ka pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā ir sasniedzamas, manipulējot ar esošajām varas struktūrām. No mums to vien gaida, lai mēs censtos savēlēt labus cilvēkus, savējos un tamlīdzīgi. Tā var turpināt bezgalīgi, riņķi pēc riņķa, pumpainie nomaina strīpainos, tad atkal citi strīpainie saņemas, bet rezultāts ir viens un tas pats.

Ir jāsaprot arī, ka piramidālajai pārvaldes struktūrai, ko mēdz attēlot uz naudaszīmēm un kas mums ir uzspiesta, nav nekāda sakara ar dabisku un cilvēcisku sabiedrību. Patlaban šīs struktūras pārvēršas par graustiem, un to vietā stājas skaidra un vienkārša organizācija, ko vēlos šeit īsumā aprakstīt.

Tā ir sabiedrība, ko ap sevi veido indivīds un ģimene. Ģimenes ātri atrod kopīgas intereses un veido (īstas) pašvaldības. Tās pamazām pārņem infrastruktūru, piemēram, iesākumā nomājot; atrod vienkāršu veidu, kā sevi aizsargāt un uzturēt kārtību. Tās var izdot savu naudu, ja tāda noder. Pašvaldības vēlāk veido augstākas organizācijas formas –rajonus, pilsētas, valstis. Visas attiecības veido ar tiešiem līgumiem, varu deleģē vienam cilvēkam.

Šajā vietā sagaidu piezīmi, ka minētais attiecas uz utopiju, par ko mācījāmies skolā un kas pēc definīcijas nozīmē naivumu un neveiksmi. Tā tas nav šādu iemeslu dēļ.

- Cilvēku pašpārvaldes, ko pazīstam no vēstures, mēdz dēvēt arī par komūnām, reliģisku sektantu - vientuļnieku un citu no sabiedrības izolējušos īpatņu apvienībām. Tās patiesībā bija diezgan veiksmīgas, tās neizzuda pašas no sevis, bet gan tāpēc, ka tika brutāli iznīcinātas. Tikai Eiropā vien slepkavošanas apjomi bijā mērāmi miljonos, ja var ticēt vēstures liecībām. Interesentiem iesaku šo jautājumu papētīt.

- Jebkurš indivīds, kurš pieņem lēmumu par personisku brīvību, kas pamatojas uz izvēles brīvību, un nolemj turpmāk dzīvot tieši tā, kā uzskata par pareizu, paliek savā vietā. Viņam nav jābēg mežā vai kaut kur jāieslēdzas. Viņš turpina dzīvot un strādāt kā parasts, bet savas attiecības ar tuvāko apkārtni un esošo varu veido pa jaunam. Tas ir, tuvākā apkārtne ir viņa sabiedrotie, bet esošajai varai ir jāpilda viņa(u) prasības.

- Pašpārvaldēm būs argumenti, kas atturēs esošo varu no brutalitātes un agresijas.

- Šī raksta autora personiskā pieredze, apmēram 30 gadus (apzināti) dzīvojot saskaņā ar sevi. 57 gadu vecumā jāatzīst, ka apkārtne sakārtojas tieši tā, kā vajag, un pieņemtie lēmumi un nostāja bijuši pamatā pareizi. Visu aprakstīt nav iespējams, un arī nav vajadzības, jo neviens man tā uzreiz nenoticēs.

Ārprātīgie notikumi pasaulē nav kaut kāda briesmīga pasaules gala sākums, tie neliecina arī par bezgalīgu briesmu iestāšanos. Vienkārši tās ir vecās formācijas konvulsijas un jaunās kārtības veidošanās. Tas notiek katrā vietā citādāk, tāpēc izskatās pēc haosa.

Standarts

Prasīgs lasītājs teiks, labi, parunājām vispārīgi, tomēr tēma ir pietiekoši nozīmīga. Prasītos kāds precīzs dokuments kā koncepts, programma, priekšraksts. Jābūt skaidriem mērķiem, pamatojumam rīcībām un atsaucēm tiem, kam rodas jautājumi.

Parasti, nosakot prasības organizācijai, lai tā spētu veikt kādu uzdevumu, tās nosaka ar standarta palīdzību. Standartus lieto ražošanā, celtniecībā, armijā, uzņēmējdarbības organizēšanā un citur. Standarts, kas apraksta prasības sabiedrības organizācijai, ir atrodams šeit www.societyandnature.org. Standarta uzdevums ir aprakstīt prasības sabiedrībai īsi, precīzi, vienkārši, vispārīgi, bet tā, lai būtu iespējams to praktiski pielietot konkrētai situācijai.

Standartu papildina termini un skaidrojumi, jo diemžēl esam attīstījušies tik tālu, ka jāpaskaidro tādi jēdzieni kā ģimene, atšķirības starp cilvēku un necilvēku u.t.t. Šeit atrodama cilvēces opozīcijas definīcija, kas aizstāj tādus jēdzienus kā anonīmā vara un attiecīgos epitetus.

Tur atrodami arī pārejas noteikumi, kas būtu vēl papildināmi. Lēmumu par pāreju pieņem katrs individuāli.

Ar ko sākt?

Tā varētu jautāt tie, kuri lēmumu attiecībā uz sevi jau ir pieņēmuši. Viņu starpā pastāv noruna par kopīgu rīcību.

Pēc būtības un pilnībā uz šo jautājumu var atbildēt tikai viņi paši. Konkrētā situācija katrā gadījumā būs cita, un arī pašu iespējas atšķirsies. Varētu minēt dažas vispārīgas pieejas, ko jau lieto praksē.

Vislabāko rezultātu sasniedz tie, kuri sāk ar vienošanos starp ģimenēm, kas apdzīvo kādu teritoriju, māju, ciemu, pagastu. Var, piemēram, sasaukt iedzīvotāju sapulci, ielūgt deputātus, pieņemt lēmumus un nolikt priekšā attiecīgajam pagastvecim (vai kas viņš ir), un uz priekšu.

Radikālāka pieeja ir iestāžu un pārstāvju ignorēšana, kas noved pie paralēlu struktūru veidošanas. Šeit ir daudz variantu, var, piemēram uzdot labus jautājumus un izvirzīt prasības. Kā tiek izlietoti līdzekļi darbiem, kurus jau veic citādā veidā? Kāds ir attaisnojums jūsu eksistencei? Tomēr šīs metodes būtu piemērojamas augstākajiem līmeņiem, kas pilnībā zaudējuši saiti ar tautu.

Necīnīties un nepadoties

Jebkāda spēka pielietošana un vardarbība nav pieļaujama, ieskaitot apvainojumus un kārtības traucēšanu. Ir jābūt gataviem, ka to visu darīs provokatori. Ja sāksies vardarbība vai arī būs centieni strauji kaut ko pārņemt, opozīcija var sarīkot (lokālu) karu, kā tas jau parasts. Iespējama arī fašistiska režīma nodibināšana ar kādu mežmietu galotnē.

Minētās prasības nozīmē pastāvīgu un neatlaidīgu darbu, nevis cīņu. Vienīgie cīniņi, ko nāksies izcīnīt, būs tikšana galā pašam ar sevi.

Nobeigumā nedaudz par metodi

Par naudu viss ir skaidri uzrakstīts standartā, bet ienāca prātā, ka Latvijā ir nauda - venti. Veidojot cilvēku sabiedrību, lokālas naudas izdošana nav ne pirmais, ne galvenais pasākums. Atsevišķi no cilvēku sabiedrības lokālai naudai zūd jēga. No pašvaldības informācijas var noprast, ka venti ir tūrisma veicināšanas un reklāmas instruments.

Interesants ir jautājums, vai cilvēks, kurš pieņēma lēmumu izdot ventus, prasīja kādam atļauju? Vai viņu par to sodīja, atbrīvoja no amata, ielika cietumā? Droši vien nācās taisnoties, ka venti ir pa jokam. Lai gan no mana viedokļa tā gluži neizskatās.

Īstenību arī var ieviest pa jokam. Piemērs ar ventiem ir tikai ilustrācija tam, ka viss aprakstītais ir sasniedzams, nepārkāpjot likumus, noteikumus, demokrātijas principus un visu pārējo vezumu. Ir jāizdara izvēle, un tad lēnā garā var sākt kārtot lietas sev apkārt. Viegli tas nav.

Novērtē šo rakstu:

1
0