Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispārēju atzinību iemantojušās filmas “Kolka Cool” veidotājiem savulaik talantīgi un tālredzīgi izdevās parādīt Kolkas ciemu kā daudzu mūsu slikto rakstura īpašību mikromodeli. Tieši patlaban varam atkal redzēt: šī metafora ir daudz plašāka — mūsu atturīgie, lakoniskie kurzemnieki tagad saķīvējušies tā, kā to spēj vien cilvēki, kurus var izvest no Austrumeiropas, bet nevar izvest Austrumeiropu no viņiem.

Pirms trim gadiem, kad ANO pārkvalificēja Baltijas valstis no piederības pie Austrumeiropas uz daļu no Ziemeļeiropas un Skandināvijas, šī pārmaiņa klasifikācijā atspoguļoja ne tik daudz mūsu ģeogrāfisko izvietojumu (neesam taču mainījuši savu atrašanās vietu), bet gan to milzīgo pārmaiņu ceļu, kuru esam teju 30 gadu laikā nostaigājuši savās galvās.

No “Kolka Cool” kadros atveidotās nomales un no S'T'A repera Žaka diska “Kā taistīt selfijus korumpētā Austrumeiropas pilsētā” esam nogājuši — metaforiski — visu ceļu līdz Vestarda Šimkus daiļradei pasaulē un līdz Latvijas introvertajiem rakstniekiem kā programmas “ķirsim” dažādos literatūras pasākumos visā Eiropā. (Savā ziņā simboliski, ka Latvijas literatūras pēdējo gadu eksportprece — romāns “Jelgava ‘94” — savieno abas šīs vides.)

Sabiedrības vairākumam evolucionējot ārā pašiem no savas vecās, noietās un savu laiku nodzīvotās psiholoģijas, jo īpaši skaidri parādās pretrunas starp iedzīvotāju vairākuma vēlmi pilnveidoties tālāk un atpakaļrāpuļu tieksmi lēkt atpakaļ bedrē. Un pēdējās nedēļās šī sadursme īpaši spilgti parādās mums jau zināmajā sabiedrības mikromodelī — Kolkā.

Ja nu gadījumā kāds vēl nepamanīja tādus virsrakstus kā “Dundagas novada pašvaldība ārprāta steigā atlaiž Kolkas pagastveci: viņš atļāvies strādāt atvaļinājumā”, tad jāatzīmē — notikumu gaita bijusi šāda: 9. augustā jau pēc darbalaika beigām Dundagas novada dome padzina no darba Kolkas pagasta pārvaldes pārvaldnieku Aldi Pinkenu, kurš Kolkas pagastā rūpējas par lībiešu kultūru un zvejniekciemiem, par tūrismu, par atbalstu iedzīvotājiem, bibliotēkas remontu un visu pārējo, ar ko nu pagasta pārvaldniekam savā teritorijā jātiek galā.

Pinkens turklāt publiski norādījis uz faktu, ka pašvaldībā nav bijusi izveidota Ētikas komisija, uz ko saņēmis novada izpilddirektores rājienu. Pinkens iesūdzēja darba devēju par rājiena izteikšanu un uzvarēja, tā panākdams nelikumīgā lēmuma atcelšanu. Uzrakstījis arīdzan trauksmes cēlāja ziņojumu par pārkāpumiem pašvaldībā, par ko atkal saņēmis domes pozīcijas pārmetumus. Par to viņu atlaiduši no darba, kā ieganstu izmantojot faktu, ka Pinkens nevis slinkojis un nestrādājis, bet gan sava atvaļinājumā laikā atskrējis uz darbu, lai aizvietotu pēkšņi saslimušo kolēģi.

Pinkens komentējis “Kas Jauns” žurnālistam: “Mana atcelšana no amata notika necienīgi, gļēvi, ciniski un ārkārtīgi nedemokrātiski. Tā arī nesaņēmu atbildi: par ko? Domes priekšsēdētājs Aldis Felts vien domes sēdē noteica, ka tāda ir manas darba devējas — pašvaldības izpilddirektores vēlme.”

Abu pušu viedokļos nez kāpēc netiek iztirzāts acīmredzamais fakts: Pinkens, redz, nedrīkstot ārpus sava darbalaika atvaļinājumā aizvietot saslimušu kolēģi, toties pagasta deputāti var piektdienas vakarā ārpus sava darbalaika noturēt sēdi, lai atlaistu Pinkenu.

Latvijā, kur katru dienu skan sūdzības par amatpersonu slinkumu, tagad ir gadījums, kurā pagasta amatpersonu atlaiž nevis par slinkošanu, bet gan par... strādāšanu! Pie mums tāds gadījums vēl nav bijis un nav, ar ko salīdzināt, tāpēc kā tuvākais salīdzinājums atmiņā nāk situācija, kurā 2010. gada beigās bija nonācis Ukrainas iekšlietu ministrs Jurijs Lucenko: pēc prokremliskā prezidenta Viktora Janukoviča nākšanas pie varas iekšlietu ministrs tika notiesāts uz četriem gadiem cietumā par to, ka atvaļinājuma laikā bija aizbraucis uz darbu, lai parakstītu kaut kādus neatliekamus Iekšlietu ministrijas papīrus. Janukoviča “loģika” — cilvēkam atvaļinājuma laikā paraksta tiesības acīmredzot apstājoties.

No cietuma iznācis 2013. gada pavasarī, Lucenko — pavisam dabiski — bija viens no Eiromaidana dalībniekiem rudenī, pēc revolūcijas uzvaras un pēc Janukoviča aizbēgšanas uz Krieviju kļuva par nākamā prezidenta Porošenko padomnieku, vēlāk par Augstākās Radas deputātu un frakcijas līderi, tad tika ievēlēts par ģenerālprokuroru. 20 gadu periodā viņa karjera virzījās šādi: deputāts — iekšlietu ministrs — tiesājamais — cietumnieks — politieslodzītais — revolucionārs — prezidenta padomnieks — deputāts — ģenerālprokurors (un tas nav ne tuvu dīvainākais politiskās karjeras piemērs Ukrainā: piemēram, Krimas tatāru politiskais līderis un vairākkārtējs Augstākās Radas deputāts Refats Čubarovs, kuru Kremlis vēl tikai cenšas padarīt par politieslodzīto, savu sabiedriskā darbinieka karjeru sācis pirms 30 gadiem Latvijas Tautas Frontē kā Rīgas domes deputāts).

Pat, ja pieļaujam, ka ne visi Kolkas un Dundagas iedzīvotāji diez vai dzirdējuši par šiem kolorītajiem faktiem no Ukrainas politikas, tomēr interesanti, ka viņu atbilde ir tieši tāda pati, kāda šādos gadījumos ir ukraiņiem: cilvēki šādas bezjēdzības psiholoģiski nespēj izturēt, un sākas politiski vai pilsoniski protesti. 22. augustā piketā Dundagā piedalījās aptuveni 350 cilvēki — demonstranti uzrunā pauda viedokli, ka esošā Dundagas novada dome zaudējusi iedzīvotāju uzticību, tai būtu jāatkāpjas un ir jārīko pašvaldības ārkārtas vēlēšanas. Domes vadība tika godināta ar klusuma brīdi. Kad tas nedeva rezultātu, tad 1. septembrī kāds tradicionālais novada pasākums pārvērties “Baltijas Ceļa” stila notikumā visas nakts garumā ar cilvēku ķēdi, kas pulcējusi sākumā 200, tad 520, bet pie beigām jau ap 1000 dalībniekiem — tātad vairāk nekā Kolkas ciemā ir iedzīvotāju, kas nozīmē: atbalstītāji rodas arī ārpus Pinkena tiešās darba teritorijas.

Tāpēc būs interesanti sekot līdzi notikumu tālākai attīstībai, jo Kolkas ciems un Dundagas novads arvien vairāk kļūst par tādu kā postpadomju sabiedrības mikromodeli, kas uzskatāms ikvienam. Uzvarēs “runasvīru, kam spēks rokā” paštaisnība vai tomēr tautas nostāja — tas būs rādītājs sabiedrības attīstības mērauklai kopumā.

Skaidrs, ka virsrakstā liktais ironiskais jautājums par to, vai gadījumā Janukovičs neslapstās Dundagā — tā kā savulaik bin Ladens kaut kur Pakistānas mazpilsētas nomalē — ir retorisks. Tomēr izskatās, ka dažos labos “pašvaldniekos” (Trukšņa savulaik lietots termins) slēpjas iekšā mazītiņi Janukovičiņi. Vai mūsu sabiedrība tādus spēs ieraudzīt un no tādiem atbrīvoties, lai mēs visi varētu attīstīties tālāk kopā, kā sabiedrība — šāds jautājums gan vairs nav domāts kā ironisks.

Šeit rodama ievērības cienīga iniciatīva: priekšlikums padarīt pagastu pārvalžu vadītājus par iedzīvotāju tieši ievēlētiem, lai nekādi izpilddirektoriņi un sīkpartiju vadītāji nevarētu atlaist sev netīkamus atbildīgos par pagastiem:

https://manabalss.lv/par-tautas-veletiem-pagastu-parvalzu-vaditajiem/show

Zināšanai:

https://jauns.lv/raksts/zinas/344267-dundagas-novada-pasvaldiba-arprata-steiga-atlaiz-kolkas-pagastveci-vins-atlavies-stradat-atvalinajuma

Novērtē šo rakstu:

72
13