Iesaki rakstu:

Nolaistā un netīrā Latvijas Televīzijas (LTV) ēka tik tiešām jau gadiem ilgi ir nožēlojams simbols, kā 4. decembrī apgalvoja raidījums “Aizliegtais paņēmiens” un portāls LSM.lv. Taču tā simbolizē ne jau politiķu nespēju pieņemt lēmumu, bet gan tās saimnieka - LTV valdes priekšsēdētāja Ivara Priedes nevarību, vienaldzību un augstprātīgu attieksmi pret Latvijas Televīzijas kolektīva darba apstākļiem, sabiedriskā medija ārējo tēlu, tā nākotni un arī viesiem, kuri katru dienu apmeklē šo graustu Zaķusalā.

Nav vajadzīgi 66 miljoni eiro (raidījums min šo skaitli ēkas atjaunošanas vajadzībām), lai sakoptu kaut vai fasādi ap LTV ārdurvīm, pielīmējot nokritušās ārējā apšuvuma flīzes, lai salabotu sienu apmetumu ap liftiem pirmajā stāvā un daudzos citos noplukušos stūros. Nav vajadzīgi miljoni, lai atjaunotu padomju laiku aplupušās tualetes, kuras ir kauns rādīt viesiem un ir pazemojoši ieiet pašiem, un galu galā - arī nomazgāt logus. Nav vajadzīgi miljoni, lai nodrošinātu svaigu gaisu videomontāžas telpās, kur gadu no gada vasaras karstumā smok montāžas inženieri un raidījumu režisori.

LTV ar apmēram 30 miljonus eiro (!) lielu gada budžetu to nu gan varētu atļauties. I.Priede varētu neaizbraukt kārtējā komandējumā, piemēram, pagājušajā oktobrī uz Strasbūru, kur parakstīja sadarbības līgumu ar Eiropas mākslas raidījumu kanālu ARTE, bet parakstīt šo līgumu ar e-parakstu un par šo naudu sakopt “MĀKSLU” pie sevis mājās – kaut vai mušu piedrazoto lielo logu vestibilā, ko pirmo ierauga viesi, dodoties uz liftiem. Labi, ka ARTE nebrauca parakstīt līgumu uz LTV, tad nu gan Francijas un Vācijas kanāls uztaisītu reportāžu, ka Eiropā vēl kaut kas tāds ir atrodams.

Labs saimnieks pa 7 gadiem (tik ilgi I.Priede sēž valdē un skatās no sava 20. stāva, kā degradējas Zaķusalas celtne) atrastu iespējas, kā sakopt savu sētu! Sāpīgi bija dzirdēt raidījumā LTV ēkas galvenā arhitekta Andra Purviņa meitas Daces Vulfas rūgtumu, pārmetumus par netīriem paklājiem gaiteņos un secinājumu: “Jūs saprotat, ka jums ir tik daudz arī mākslas objektu un jūs viņus neprotat vispār izvērtēt un novērtēt?" Kāda tur māksla jeb arte, ja pa logiem neiespīd saules gaisma, gaiteņi ar bedrēm un sienas ar saplākšņiem.

Tā ir tāda I. Priedes sociālisma laika filozofija – gadiem ilgi sēdēt un neko nedarīt, un tikai prasīt no politiķiem un valsts naudu. Piedodiet, bet politiķiem nav jānāk ar priekšlikumiem, vīziju un projektu, kā pienācīgi uzturēt LTV ēku un plānot un īstenot atjaunošanas darbus. Tas ir valdes priekšsēdētāja darbs, tāpēc viņš arī ir uzņēmuma un kolektīva vadītājs.

I. Priedem gan LTV darbinieki ir vienaldzīgi – par to liecina ne tikai nolaistā uzņēmuma darba organizācija, nesaimnieciskums, nesakārtota atalgojuma sistēma, katastrofāla situācija (arī gadiem ilga!) ar stratēģiskiem iepirkumiem tehnoloģiju attīstībā, bet arī no fasādes nokritušās flīzes, slapjie un netīrie logi, plīsušās caurules un pussagruvušās tualetes – patiešām, cik simboliski!

“Ir čābīgi, bet šis nav pirmais gads, un pie tā pierod,” raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” saka I. Priede – nu gluži kā tāds paputējušā padomju sadzīves pakalpojumu kombināta (kombinat bitovih uslug) direktors. Padomju laikos arī tauta pakāpeniski “pierada” dzīvot arvien sliktāk sadzīviski un galu galā ļāvās garīgajai apātijai. I. Priede tikai žēlojas, ka 66 miljoni ir trīs LTV budžeti un – lai sāktu atjaunot ēku – vajadzēs slēgt televīziju uz trīs gadiem, jo tie ir trīs uzņēmuma gada budžeti.

Kāda ciniska demagoģija! Un parasts cilvēks, ja izdomā pirkt vai būvēt sev privātmāju, arī trīs gadus neko neēd?! Valdes priekšsēdis laikam nezina, ka ir dažādi finanšu instrumenti, kā īstenot šādus dārgus un laika ietilpīgus projektus. Vajag tikai mācēt, bet acīmredzot nav ne mākas, ne arī vēlēšanās, jo ir vienalga, kādos apstākļos strādā LTV kolektīvs, tehniķi un radošie un ka jaunie talanti ātri vien aiziet projām uz citām televīzijām.

Un kāda demagoģija par logiem – ja mazgāšot reizi mēnesī, tad no raidījumiem domātās naudas būšot jāatņem 120 tūkstoši (apm. 10 tūkst par mazgāšanas reizi.), ja reizi divos mēnešos – tad 60 tūkstoši. It kā viss LTV ap 30 miljonus lielais budžets ir domāts tikai satura ražošanai. Tā nebūt nav, jo raidījumu veidošanai atvēlēta apmēram puse naudas. No pārējiem padsmit miljoniem – kā redzams – logiem naudu neatrada. Kārtīgs saimnieks logus mazgā divas reizes gadā - pavasarī un rudenī, nevis katru mēnesi, kā apgalvo I. Priede. LTV īrnieki to arī dara, bet televīzijas darbinieki ar skaudību noskatās, kā kaimiņu stāvā logi tiek nomazgāti. Latvijas Radio (LR), kura budžets ir daudz mazāks, atšķirībā no LTV “atrada” miljonu eiro, lai nomainītu visus logus.

Raidījumā I. Priedes vārdi, ka kādi remondarbi tiekot sākti, ja “tas traucē, ir darbībai apgrūtinoši un – nedod Dievs! - bīstami”, ir kārtējais mēģinājums izvairīties no atbildības. Laikam jau nozīmes kritiskās infrastruktūras objektā nav traucējošas un bīstamas izrūsējušās ūdens caurules un elektroapgādes jaudas slēdži, kas projektēti 1967. gadā un uzstādīti Zaķusalas ēkā 1985. gadā, kuri – kā raidījumā saka LTV Elektroapgādes nodaļas vadītājs Normunds Beķeris – “turas tikai uz godavārda”?

Laikam jau nav traucējoša un bīstama I. Priedes nespēja vairākus gadus pabeigt Elektroapgādes sistēmas apakšstacijas iepirkumu, lai nomainītu gandrīz 40 gadus vecu apakšstaciju? Un lifti, kas regulāri iestrēgst? Rudenī, kad uzpūta stiprāks vējš un sāka lauzt kokiem zarus, LTV pārstāja darboties visi četri lifti – ēka tika paralizēta!

Raidījuma beigās vadītājs Guntis Bojārs uzaicināja uz sarunu Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas pārstāvi, Zemnieku savienības politiķi Augustu Brigmani un masu mediju eksperti Guntu Slogu. Abi viesi atzina, ka – lai atrisinātu situāciju – trūkst politiskās gribas un sabiedrisko mediju pārstāvju aktīvas aizstāvošas pozīcijas (lobija) politiķu aprindās.

A.Brigmanis piebilda, ka nesen runājis ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, kurš bijis visai skeptisks par LTV un vienotā medija projekta īstenotāju apcerēm, ko darīt ar LTV ēku. Protams, ka skeptisks, ja pretī ir LTV vadītāja I. Priedes absolūtā mazspēja un politiskās gribas trūkums un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) nemitīgā nogaidīšana! Ļoti simboliski, ka visa raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” laikā ne reizi neizskanēja I. Priedes pārliecinošs uzskats, kā tuvākajā nākotnē vajadzētu izskatīties un kur atrasties Latvijas Televīzijai un arī apvienotajam sabiedriskajam medijam – vecajā ēkā vai jaunajā? Bija tikai sūkstīšanās un žēlošanās. Jo kombināta direktoram ir vienalga, galvenais – paspēt apgūt no valsts budžeta izspiestos miljonus. Sak’ – lai domā un pieņem lēmumu politiķi, viņš tikai prasīs naudu!

Tagad – lai stutētu Zaķusalas graustu un imitētu saimniecisku darbošanos - I. Priede iegulda 600 tūkstošus eiro ventilācijas sistēmas pārbūvei, bet skaidrs, ka raidījumā nosaukto ēkas potenciālo avārijas situāciju garajā sarakstā tas ir tikai viens ielāps un ar to vien nepietiks, un valdes priekšsēdētājam, kā izskatās, nav ne plāna, ko darīt tālāk, ne skaidrības par LTV atrašanās vietu nākotnē.

SEPLP runā par četriem (!) variantiem, “kā būtu, ja būtu” ar LR un LTV ēkām apvienošanās gadījumā. Kurš tad galu galā uzņemsies atbildību un izlems par šiem variantiem? Izskatās, ka LTV un SEPLP visādi cenšas izvairīties no atbildības. Vai kārtīgam saimniekam nebūtu pašam stingri jānāk ar savu priekšlikumu – projektu ar finanšu piesaistīšanas risinājumiem un jāpārliecina politiķi par savu redzējumu? Tā to dara Latvijas Radio – ielikti jauni logi, soli pa solim tiek atjaunotas studijas, veidoti mūsdienu masu medijam atbilstoši raidījumi digitālajā vidē.

Skaidrs, ka LR paliks Doma laukumā, un acīmredzot būs tā, ka Latvijas Radio pati izveidos jauno sabiedrisko mediju, taisot saturu gan radio, gan televīzijas ēteram, gan internetam: pievienos LSM.lv (kas jau tagad ir LTV un LR kopīgais projekts) pie savām interneta platformām, pārņems LTV1 un labākos kanāla raidījumus. Bet izputējušais kombināts būs jāslēdz.